Pēc katras valsts balsojuma rezultātu paziņošanas 99% Latvijas delegācijas Kopenhāgenā pārstāvju vaibsti aizvien vairāk sašļuka – neizpratne un pat sašutums par citu Eiropas valstu balsojumu, kas devuši priekšroku «desai ar bārdu» (Wurst – desa, vācu val.), bija pirmā reakcija uz Končitas Vurstas jeb Tomasa Noivirta uzvaru Eiropas dziesmu konkursā. Ko Latvija dara «geju dziesmu svētkos» – šī ir pēdējo dienu apspriestākā tēma mūsu zemē. Jo ir pārkāpta zināma tolerances robeža, un tāpēc lēmums par turpmāko valsts piedalīšanos šajā pasākumā nav vien muzikālās gaumes, bet arī morāles un politikas jautājums.
Jau pirms Eiropas dziesmu fināla koncerta Kopenhāgenas hallē (jeb vecās rūpnīcas telpās, kas pielāgotas koncertzāles vajadzībām) varēja sākt rasties nojausma, ka bukmeikeri, kas prognozējuši uzvaru Armēnijai, ir smagi kļūdījušies. Daudzās dāmītes, kas sev uzzīmējušas bārdu, kungi, kas to līdzīgi Končitai nocirpuši, pārējā publika, kur heteroseksuāļi bija acīmredzama minoritāte, jau pirmajā dalībnieku uznācienā brēca tik skaļi, ieraugot šmaugajā kleitā kusli tipinošo Austrijas dziedātāju, ka likās – tūdaļ jumts celsies un trauslās tribīņu konstrukcijas sabruks. Nu labi... tomēr ne jau skatītāji Kopenhāgenā nosaka uzvarētāju, bet gan skatītāji pie televizoriem visā Eiropā. Taču izrādās, ka cerības, kas saistījās ar lieliskā Nīderlandes dueta uzvaru, ir veltas: pat vairākas tradicionāli katoļticīgas zemes atdeva savas balsis par viduvēju dziesmu, kas izpildīta padomju laika Kremļa koncertdīvu manierē. Un tiešām – dāvana Kremlim tika pasniegta: ar «bārdainās dāmas» uzvaru tas varēja gardi izrunāties par galēji izvirtušo Eiropu un tās kritušajām vērtībām, gūstot pilnīgu morālu gandarījumu par totālo Krievijas izsvilpšanu Kopenhāgenas koncerta laikā. Dažiem pat bija karstgalvīgi iešāvies prātā, ka Končitas uzvara ir Maskavas roka un Kremļa provokācija, bet nu nebūsim tik aizdomīgi un naivi.
Austrijas pārstāvja uzvara balstās uz trim vaļiem: perfekti izstrādāts skatuves tēls, kas orientēts uz Eirovīzijas tradicionālās publikas netradicionālo gaumi; labs vokāls un patētiska izpildījuma maniere; plaši izvērsta publicitātes kampaņa gandrīz 20 Eiropas dalībvalstīs. Un te nu citām Eirovīzijas dalībvalstīm un arī Latvijai būtu ko pamācīties. Nē, ne jau meklēt frīkus, ko sūtīt nākamgad uz Vīni. Bet tikt galā pašiem ar sevi, saprotot, vai Latvijas mūziķiem un šovbiznesam ir ko parādīt Eiropai.
Kāpēc kaut kas būtu jāparāda šai «izvirtušajai Eiropai»? Tāpēc, ka uzstāšanās 80 miljonu cilvēku auditorijai ir Latvijas muzikālās un valstiskās publicitātes jautājums. To diemžēl nevar atrisināt tādā uz ātru roku saceptas kūkas manierē. Tas ir mērķtiecīgs darbs, un brīnums, ka tajā gandrīz nemaz nepiedalās Latvijas tēla veidotāji. Ja Latvijas televīzijas, šovbiznesa, mūzikas un citi valstiskā&pašvaldību tēla veidotāji izlemj, ka mūsu valsts pārstāvjiem nav ko Eiropai nodemonstrēt, tad tiešām – jāpauzē. Citas Eiropas valstis tā dara. Nespiež no sevis pārvarēm to, ko nevar izspiest.
Bet kāpēc būtu žēl, ja Latvijas pārstāvji Eirovīzijā nepiedalītos? Tāpēc, ka Eirovīzijas šova skatuves, koncerta, TV pārraides līmenis Kopenhāgenā bija īsta pasaules klase, kur mums vēl būtu augt un mācīties. Vērot to, kādā filigrānā precizitātē strādāja specefektu meistari, videografika un televīzijas operatori un režisori, bija īsts baudījums. Jā, bija viena skatuviska aizķeršanās – tieši uz minūti – kad uz skatuves burtiski uzkārās karogs pēc Dānijas uzstāšanās un Nīderlandes pārstāvjiem bija jāsāk dziedāt bez ievada. Bet tas kopumā nemazināja grandiozā šova iespaidu, ko sagādāja Dānijas televīzijas cilvēki.
Ievērot profesionalitāti it visā būtu arī jābūt Latvijas devīzei un izaicinājumam. Jo jau šajā Eirovīzijas balsojumā pierādījās, ka izšķirošajam jābūt nevis skatītāju, bet gan žūrijas balsojumam. Tikai žūrijas balsojums, atdodot pirmo vietu (12 punktus) Nīderlandes duetam The Common Linnets, paglāba Latviju no publiska apkaunojuma tikt izsvilptai Eiropā, balsojuma pirmajā trijniekā ierindojot Krieviju. Lai gan skatītāji Latvijā tieši krievu dvīnītēm bija devuši pirmo vietu..... Bezkaislīga profesionalitāte prasītos it visā: arī atlasot vienu (!) kandidātu, kas pārstāvētu Latviju Eirovīzijā, nerīkojot nekādus atlases konkursus un balsojumus, kur notiek brīnumu brīnumi, ar kuriem vēlāk nezina, kā neizgāzties Eiropas priekšā. Žūrija noteikti spēs saprast labāk, vai Eiropas muzikālajai gaumei šoreiz pie dūšas ies desas, nevis kūkas... Un pat ja to nevarēs, tad vismaz spēs pamatot savu izvēli no profesionālā, nevis garastāvokļa vai orientācijas viedokļa.
Latvijas izaicinājums būtu arī veidot atlasītā mūziķa publicitāti pirms konkursa citās Eiropas valstīs – laikus un mērķtiecīgi, lai nebūtu, kā nu jau septīto gadu pēc kārtas, jānoplivina rokas – gribējām kā labāk... Sanāca kā vienmēr.