Mocību koalīcija

Valsts prezidentam Andrim Bērziņam acīmredzot nebija citas izvēles, kā vien nominēt Ministru prezidenta amatam Valdi Dombrovski. Latvijas valdības esošais premjerministrs nevar nedēļas nogalē doties uz Briseli runāt par Eiropas Savienības finanšu ietvariem eirozonas krīzes apstākļos, ja viņam nav vismaz nākamās valdības veidotāja mandāta. Tāda acīmredzot bija motivācija, kāpēc tomēr tika izmocīta nominācija šīs nedēļas ietvaros.

Taču nozīmīgākais vēstījums prezidenta nominācijā Dombrovskim ir uzsvērtā prasība veidot plašāku koalīciju par 50+6 jeb Vienotības, Zatlera Reformu partijas un Nacionālās apvienības plus Olšteina sešnieka balsīm. Vai Dombrovskis spēs izpildīt šo prezidenta uzstādījumu? Visticamāk, ka ne, ja viņš ir nolēmis izpatikt Zatlera iegribām par sarkanajām līnijām attiecībā uz Zaļo un zemnieku savienību. Zatlers jau sen sarkano līniju politikā jēgu – ideoloģisku uzskatu nesakritību – ir aizvietojis ar vulgārpolitisko – «kā man riebjas šitie purni». Savā politiskajā retorikā turklāt atļaujoties nolaisties ne vien līdz zemei, bet jau līdz «tārpiem», tādējādi valdības veidošanas procesu un argumentāciju padarot par prastu apsaukāšanos. Bet, kā tautā runā – kas uz citiem saka, tam... Sarkanās līnijas politikā – tās taču nav nekāds striķis, kurā politiski nožņaugties. To jēga ir realizēt ideoloģiskus uzstādījumus un vienlaikus – efektīvu un valstisku politiku. Efektīva politika sabiedrības labā – tikai tas padara attaisnojamas sarkanās līnijas. Šobrīd Zatlera uzstādījumi faktiski ne tikai neļauj realizēt efektīvu politiku, bet rada politisku kolapsu valdības veidošanā un vēl vairāk – neļauj realizēt efektīvu valsts pārvaldi. Problēma ar Zatlera sarkanajām līnijām jau sākās to novilkšanas brīdī – ja jau ir paredzēts «reducēt naudas varu politikā», tad būtu ļoti precīzi jāpaskaidro, ar ko tā nauda, ar ko tiek finansēta ZZS, Vienotība, Saskaņas centrs, būtu tik principiāli atšķirīga no tās naudas, ar ko tiek finansēta ZRP. Īstenībā – ne ar ko, vienīgi ar vēl neskaidrākiem politiskiem mērķiem, kā to apliecināja ZRP frakcijas šķelšanās, pirms vēl deguns Saeimā apsildīts.

Turklāt dīvainā kārtā ZRP nesaprot (vai arī negrib saprast) Vienotības lomu ne tikai potenciālajā koalīcijā, bet arī tās lomas izspēli attiecībā pret ZRP. Vienīgā Vienotības vēlme ir ZRP sašķelšana un asimilācija, un, ja tā paliks koalīcijā trijatā ar NA, tad ZRP diez vai izturēs Vienotības politisko svaru, ar kuru tā uzgāzīsies šim politiskajam projektam, kurš sevi lepni dēvē par Zatlera Reformu partiju.

Jautājums par Dombrovska politisko drosmi veidot citādu koalīciju, nekā tas bija iecerēts līdz pagājušās svētdienas vakaram, ir aktuāls. Taču atbilde uz to jau ir visumā zināma – Dombrovskim nepiemīt politiskā drosme. Viņš spēj strādāt efektīvi koalīcijas stabilitātes apstākļos, bet pats ar partiju un politikas kuluāru manevriem nenodarbojas. Un tā ir nākamā atbilde uz jautājumu, kas notiks tad, kad šāda 50+6 valdība tiks apstiprināta. Iekšēju pretrunu plosītā koalīcijā Dombrovska kā premjera autoritāte nopietni cietīs, jo kuluārspēles risinās citi. Valdības politikas efektivitāte pazemināsies, jo Dombrovskim nemitīgi būs jākaujas ar Zatlera reformatoriem, no kuriem daudziem kompetence ir zemāka par zāli, bet ambīcijas stipri augstākas par pašu gaisā paceltajiem deguniem.

To, ka jaunizveidotajai koalīcijai nav parlamentārā vairākuma, spilgti apliecināja Saeimas priekšsēdētāja un prezidija vēlēšanas. Balsojums par Valdi Zatleru kā Saeimas priekšsēdētāju apliecināja īsto koalīcijas deputātu skaitu – 46 deputāti. Jā, arī mazākuma valdības var strādāt. Taču ne krīzes apstākļos. Turklāt ne ZZS, ne Saskaņas centram nevarētu būt īpašas motivācijas atbalstīt klibo koalīciju, izņemot dažus izņēmuma gadījumus, kad tas der pašu politiskās autoritātes nostiprināšanai. Valdis Zatlers, liedzot efektīvi strādāt Dombrovskim, jau pats sev ir izracis bedri milzu lempjiem, kur pats arī reiz iekritīs, kad dosies apskatīt rīta mazā gaismiņā tajā ielikto ēsmu. Faktiski, jau ir iekritis – jo: atā, reformas, kas nav realizējamas bez vairākuma Saeimā, atā, saliedētā partija, ko politiskais konkurents Vienotība izšķīdinās kā akvareli ūdenī.

Bet nieks jau par Zatlera problēmām. Topošās koalīcijas problēmas būs kā zobu sāpes visai valstij un tautai, kurai šobrīd tās vismazāk būtu vajadzīgas recesijas otrā viļņa un eirozonas parādu krīzes apstākļos.

Ja vien nenotiks brīnums, un pēkšņi visi Saeimā ievēlētie sāks domāt par valsti. Un veidos tādu koalīciju, kas spēj efektīvi strādāt, nevis klupināt sevi sarkano līniju pinekļos.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais