Iespējams, ka mirklī, kad lasītājs lasīs šīs rindas, jaunais Valsts prezidents jau būs ievēlēts un pēdējo nedēļu asākā politiskā intriga būs atrisinājusies. Taču tas nemazina vajadzību izklāstīt argumentus, kuri būtu pasakāmi par labu vienam un otram kandidātam, par labu vienam vai otram politiskajam scenārijam, ja netiek ievēlēts neviens no viņiem.
Jo šī vasara un rudens būs politiski karsts arī neatkarīgi no šodienas notikumiem, jo dzīvojam ar puskritušu valdību un pusaizgājušu parlamentu.
Valda Zatlera izredzes tikt ievēlētam atkārtoti pēdējo dienu laikā ir svārstījušās pa minūtēm gluži kā spēles rezultāts hokejā. Tāpēc deputātiem un arī sabiedrībai, kas vērtē Valsts prezidenta darbību, varbūt vajadzētu nomest šābrīža konjunktūras važas un paraudzīties uz Zatlera darbību prezidentūrā četru gadu griezumā. Vai Zatlers bija slikts prezidents? Nē, nebija. Slikta prezidentūra Latvijā ir teju neiespējama, jo institucionālās autoritātes latiņa ir ļoti augsta, un līdz ar to vērtējums ar mīnuszīmi izpaliek. Bet vai šī ir prezidentūra, ko gribētos pagarināt vēl uz četriem gadiem? No politiskās atbildības par saviem, arī kļūdainajiem, lēmumiem uzņemšanās viedokļa – jā, protams. Prezidentam, kas nosvēries par labu radikāliem lēmumiem un pauž gatavību tādus arī turpmāk iedzīvināt politiskajā kultūrā, būtu jādod iespēja atbildēt par saviem vārdiem nevis no priekšvēlēšanu kampaņas plakāta, bet gan no Rīgas pils. Taču vai personiskās ambīcijas var stādīt augstāk par valsts attīstību, ir otrs jautājums, kas deputātiem jāizšķir.
Otrs kandidāts – Andris Bērziņš – ir apsveicams ar uzdrīkstēšanos veidot konkurenci Valsts prezidenta vēlēšanās un arī ar stingru mugurkaulu, ko nespēj saliekt ne vaibstīšanās aiz muguras, ne anonīmās interneta nievas, kas neizbēgami seko jebkuram, kurš atļaujas paust nesamākslotu un nepiegludinātu viedokli. Ja Latvijai vajadzīgs prezidents ar stāju un zemniecisku sīkstumu – jā, lūdzu, var balsot par Andri Bērziņu. Viņš ir cienījama alternatīva Zatleram šajās vēlēšanās, lai arī nespēj vienmērīgi šļūkt pa konjunktūras slīdkalniņu un runāt lozungos.
Tomēr – uzspridzinātā un elektrizētā politiskā situācija ir tāda, ka abi prezidenta kandidāti, kas ir bijuši tās izraisītāji, ir arī tās ķīlnieki. Un tādi arī paliks, neatkarīgi no tā, kurš no viņiem tiktu ievēlēts, – abi ir ar politiskas jezgas zīmogu uz pieres.
No šāda viedokļa raugoties – visloģiskākais risinājums būtu atkārtotas vēlēšanas. Sabiedrība tādā gadījumā sagaidītu, ka politiskajā cīņā iesaistītos līdzsvarotas dāmas, kuru reitingi nav likuši šaubīties par sabiedrības atbalstu, – Inguna Sudraba, Vaira VīķeFreiberga, Solvita Āboltiņa. Cienījamie politiķi, varbūt jums ir pietrūcis mammas, kas sarāj un noliek kaktā, bet tomēr ir tik gādīga, ka neļauj visam valstī (ģimenē) izputēt vien tāpēc, ka nav dabūta kārotā vara (rotaļlieta)?