Pasaules mediju galvenās ziņas pēdējās divās dienās bija brīnumainā Čīles zeltraču glābšana no 700 metru dziļās pazemes, kur viņi vadīja savas dienas jau no 5. augusta. Pieļauju, ka Latvijā varbūt šķita neparasta vietējo mediju izvēle – likt uz laikrakstu vāka čīliešu kalnračus – sak, nu un kas mums par to? Taču 33 kalnraču glābšanas operācijai un pasaules reakcijai uz to ir daudz plašāks konteksts un mācība.
Pirmkārt, glābt kalnračus pilnīgi bezcerīgā situācijā bija valstiska izvēle, ar kuru Čīle apliecināja, ka tās galvenā vērtība ir cilvēka dzīvība un dzīve, ticība cilvēka spēkiem. Jājautā, vai daudzas valstis ir izdarījušas šādu izvēli par labu savu pilsoņu dzīvībai? Vēsture liecina, ka analogās situācijās pragmatiskie un valstiskie apsvērumi ir ņēmuši virsroku pār cilvēka dzīvību. Viens no spilgtākiem salīdzinoši nesenajiem piemēriem šajā lauciņā ir Krievijas 2000. gadā avarējusī zemūdene Kursk, kad iekšpolitisku apsvērumu dēļ tika nolemts upurēt, iespējams, vēl vairākus dzīvus palikušos jūrniekus un neveikt ļoti dārgos glābšanas pasākumus, kas Krievijai liktu piesaistīt ārvalstu speciālistus un pieņemt ārvalstu palīdzību. Neiedziļinoties tā laika notikumos, var teikt, ka cilvēku glābšana analoģiskos gadījumos ir ne tikai cilvēcības, bet arī iekšpolitisku un ārpolitisku apsvērumu vadīta. Daudzos gadījumos cilvēks kā vērtība tiek upurēts par labu citiem argumentiem.
Čīle tomēr nolēma iztērēt 22 miljonus dolāru, lai izglābtu 33 kalnračus. Var jau ļauni teikt, ka šī glābšana ir Čīles prezidenta Sebastjana Pinjeras mārketinga pasākums viņa reitinga celšanai. Taču tas būtu visnotaļ zemisks apgalvojums, jo tikpat labi var teikt, ka tas ir visas Čīles mārketinga pasākums, kas labāk par jebkādiem reklāmas rullīšiem televīzijā norāda uz valsts galveno vērtību – cilvēkiem. Cilvēkiem, kuri kritiskās un dzīvībai bīstamās situācijās var paļauties uz valsti, ka tā tos neuzmetīs un nepametīs nelaimē. Jo tieši viņi ir tie, kas rada valsts vērtību. Pilsoņu cieņas pret valsti un patriotisma pacēlums ir ne mazāk svarīgās sekas, ko Čīlē izraisīja unikālā glābšanas operācija.
Latvijas iedzīvotājiem, kur es mīlu šo zemi, bet ienīstu valsti, ir teju vai refrēns tik daudzu uzskatiem par dzīvi, Čīles piemērs ir būtisks un pamācošs. Pirmkārt, tas liek uzdot jautājumu – kā rīkotos mana valsts līdzīgā situācijā: vai tā glābtu mani, vai arī izrēķinātu tam nepieciešamo, samērotu ar valsts ārējo parādu un nospļautos, sak, nav vērts? Iespējams, daudzi zina atbildi vai vismaz iedomājas zinām. Bet otrkārt, jautājums ir arī cits – vai es pats atbalstītu valsts un līdz ar to personīgā parāda kāpumu, lai dziedātu himnu cilvēcībai? Un te nu pārliecība par skaidru atbildi nebūtu vietā. Sākot no apsvērumiem par katoļticīgo Čīli, kur dievpalīgs tika piesaukts visā glābšanas operācijas laikā un iedzīvotāju kristīgā pārliecība un ticība bija būtisks arguments par labu kalnraču glābšanai. Latvijā, kur vispārējā vienošanās par valstiskām un cilvēciskām vērtībām diemžēl ir tikai iedīgļu līmenī, atbilde uz jautājumu – vai mēs glābsim nelaimē nokļuvušus pilsoņus? – būtu drīzāk nejaušības diktēta, ja tā izrādītos pozitīva. Valstī, kur politiķu centrālais uzdevums un mērķis ir ārējā parāda apkalpošana, paļauties uz cilvēcības apsvērumiem, šķiet, ir lieki. Būtu jauki kļūdīties.