Saskaņas centra nule paustais aicinājums Latvijas darba ņēmējiem piedalīties Eiropas ģenerālstreikā 29. septembrī pret "valdību īstenoto taupības programmu" sakustināja vasaras saulgozī norimušo politisko pīļu dīķi.
Politikas vērotāji gara acīm skatīja ainas no nesenajiem Grieķijas ģenerālstreikiem, kas nereti izvērtās par pamatīgu dūru izvicināšanu Atēnu ielās. Vēl nesenās skumjās nopūtas – nu jā, latvieši jau nav grieķi, lieku reizi publiski savu viedokli neizrādīs – pārvērtās skepsē – vai tad SC atkal grib 13. janvāri un ir sagatavojusi katram provokatoram pa bruģakmenim?
Aicinājums uz ģenerālstreiku, pirmkārt, liecina, ka SC jūtas pietiekami spēcīgs un pārliecināts par savu elektorātu. Tikai pārliecināta par saviem atbalstītājiem partija var aicināt uz masveidīgiem pasākumiem, turklāt tik īsi pirms vēlēšanām, uzņemoties risku, ka maza atbalsta gadījumā ģenerālstreika akcija izskatīsies gaudena un līdz ar to nesniegs svārstīgajam vēlētājam argumentus atdot balsi par šo spēku.
Otrkārt – SC atradis ļoti konkrētu veidu, kā visskaidrāk profilēties iepretim pie varas esošajām partijām un vislabāk parādīt, ka "mēs nevienam neko negriezīsim". Sarakstīta priekšvēlēšanu programma taču, lai cik emocionāla, tomēr nepietiekama, lai pievērstu pietiekami plašu tautas slāņu uzmanību.
Lozungi partijas priekšvēlēšanu 4000 zīmju programmā Mēs uzvarēsim šajās vēlēšanās, lai cilvēkus atbrīvotu no lielās nabadzības, bet valsti no bankrota un pazemojuma, lūdzot palīdzību starptautiskajiem kreditoriem, kā arī ne mazāk ambiciozie solījumi "par cilvēka cienīgu dzīvi ikvienam" ir tieši no tās pašas sērijas, kas rodami arī citu lielāko partiju priekšvēlēšanu īsajās programmās. Cik var spriest pēc jau iesniegtajām programmām CVK, šeit cilvēka cienīgas dzīves daiļsolīšanā sacentušies gan pozīcijā, gan opozīcijā esošie politiskie spēki. Tad kā gan vēlētājiem atšķirt, kas ir kurš?
Saskaņas centrs, pastiprinot savu sociāldemokrātisko ievirzi, ir izvēlējies aicinājumu uz ģenerālstreiku, turklāt mēģinājis to sasaistīt Eiropas Arodbiedrību konfederācijas izsludināto Eiropas Rīcības dienu.
Principā – kādi gan var būt iebildumi pret solidaritāti ar tiem Eiropas valstu iedzīvotājiem, kas arī smagi cietuši no savu valdību piekoptās jostu savilkšanas politikas? Vienīgais iebildums varētu būt tāds, ka pagaidām arī SC bez jau pieminēto lozungu piesaukšanas ir devis vien ļoti aptuvenus mājienus par krīzes pārvarēšanas reālajiem scenārijiem. Kā skaidrāk iezīmējies plāns ir nodokļu politikas būtiskas izmaiņas, pārceļot akcentus no darbaspēka uz nekustamo īpašumu – bet tas nešķiet ātri iespējams modelis, lai tiktu galā ar starptautisko aizdevumu radītajām sekām. Turklāt – līdzīgi solījumi ekonomikas jomā ir arī politiskajam antipodam – TB/LNNK/Visu Latvijai! apvienībai.
Treškārt, aicinājums uz ģenerālstreiku ir arī viens no mēģinājumiem novirzīt priekšvēlēšanu politiskās cīņas akcentu no starpnacionālo attiecību tēmas uz ekonomisko problēmu aktualizāciju. Tas SC joprojām ir būtiski svārstīgā latviešu vēlētāja pārliecināšanā, kurš, meklējot opozicionārus varai, tomēr nespēj piemirst, ka SC saknēs ir ieaudusies savulaik Latvijas valstiskuma aktīvo noliedzēju tēma. Šo iespaidu gan mēģināts mazināt ar priekšvēlēšanu programmas tēzēm par "visu Latvijas iedzīvotāju atbildību par latviešu valodas saglabāšanu, tās prasmi un lietošanu", taču nav piemirsts piebilst, ka "visi Latvijas iedzīvotāji, kas šeit ir dzimuši vai apmetušies uz dzīvi padomju laikā, ir piederīgi Latvijai un ir mūsu vērtība", kam principā latviešu vidusmēra vēlētājs piekrīt, bet vienlīdz uzskata par taisnīgām tiesības uz pamattautas privilēģijām savu tēvu zemē.
Ģenerālstreika aicinājums no SC puses vienlaikus sakrita ar asu konfrontāciju publiskajā telpā starp SC līderi Jāni Urbanoviču un TB/LNNK/Visu Latvijai! pārstāvjiem par vairākos Latvijas medijos apcerēto "Biškekas scenāriju Latvijā", kas ielikts mutē Urbanovičam, kā arī dažādu "etnisku naidu" kurinošu pētījumu piesaukšanu un SC vēršanos Ģenerālprokuratūrā. Var piekrist, ka šīs aktivitātes ļāvušas Visu Latvijai!/TB/LNNK vēlreiz profilēties krievi nāk! nišā, taču diez vai tas vainagosies ar lielu vēlētāju balsu pienesumu. Tikpat saprotama ir SC vēlme no šīs polemikas atkratīties, lai arī nepārliecinoša šķiet Ģenerālprokuratūras iesaistīšana vēlēšanu retorikā.
Tomēr aicinājuma uz ģenerālstreiku nozīmīgākais aspekts ir – tas konfrontēs SC ar pozīcijas partijām, kuras ļoti lienoši un taustoties, tomēr ir mēģinājušas runāt par SC kā par potenciālu sadarbības partneri pēc vēlēšanām. Gan no Vienotības, gan ZZS līderu mutēm ir pausti SC vairāk vai mazāk pieglaudīgi secinājumi par šīs apvienības pēcvēlēšanu lomu. Vēlētāju uzkurināšana ar asām sociālām akcijām, kas pārsniedz vienkāršas parunāšanas ietvarus, var radīt plaisu politisko spēku starpā, kas tagad jau pielaiko partneru tērpus, un tā pēcvēlēšanu periodā nebūs tik viegli pārvarama. Jautājums vien – vai vajag to pārvarēt.