Izlasot ziņu par valdībā iesniegto dokumentu Uz ministriem attiecināmais regulējums saistībā ar Ētikas vadlīniju projektu valsts pārvaldes un pašvaldību amatpersonām, kuras iesaistās politiskajā darbībā, šķita, ka beidzot ir radīts kāds dokuments, uz kuru atsaukties vērtējumā par lielus mērogus sasniegušā administratīvā resursa izmantošanu priekšvēlēšanu kampaņā.
Taču nācās vilties, jo pieminētais dokuments, protams, fiksē būtiskākos gadījumus, kad tiek šķiests administratīvais resurss, taču vienīgais, ko tas varētu panākt, ka turpmāk ministru priekšvēlēšanu aktivitātes tiks veiktas vienmērīgā tempā visu pilnvaru periodu, īpaši neizdalot to dažu mēnešu laiku pirms vēlēšanām.
Vai arī ministrus padarīs par politiskām ālavām, kuri nedrīkstēs, piemēram, uzsvērt, ka savā darbā lielā mērā pilda partijas programmu un tās uzstādījumus. Bet programmatiskie uzstādījumi visbiežāk jau nav nekas slikts vai kategoriski noraidāms.
Piemēram, projektā teikts, ka ministram "jāizvairās no par valsts pārvaldes resursiem finansētas publicitātes kampaņas vai informācijas izplatīšanas par sevi, ministra pārstāvēto partiju vai ministra partijas biedru, izņemot, ja normatīvie akti to tieši atļauj", nav pieļaujama priekšvēlēšanu aģitāciju saturošas informācijas izsūtīšana kopā ar valsts pārvaldes korespondenci, priekšvēlēšanu aģitāciju saturošas informācijas izdošana par valsts pārvaldes resursiem, uzdevums valsts pārvaldei palielināt sabiedrības informēšanas apjomu priekšvēlēšanu aģitācijas periodā vai sniegt neobjektīvu informāciju. Ļoti pareizi attiecībā uz aģitāciju saturošu korespondenci, bet kur būs novilkta svītra attiecībā uz panākumiem ministra darbā? Vai tiešām labam ministram būs jāklusē, jāatlaiž preses pārstāvis un viņš nedrīkstēs aizstāvēt savas realizētās politikas pareizību? Tas degradētu izpildvaras darbību un izpratni par politiskajiem uzstādījumiem, kuri šādā izpildvarā tiek realizēti.
Būsim godīgi – varas partijām viens no labākajiem veidiem, kā parādīt savas politikas efektivitāti, ir ministru darbs. Būtu grūti iedomāties, kā varētu būt citādi. Ir uzteicami, ka projekts mēģina visai krasi nodalīt ministriju ierēdniecības darbību no priekšvēlēšanu politiskās aģitācijas, piemēram, liedzot ministram izmantot "personāla resursus no valsts pārvaldes budžeta līdzekļiem apmaksātajā darba laikā tādu pienākumu izpildei, kas neietver valsts pārvaldes funkciju izpildi, bet ir tieši saistīti ar politiskiem mērķiem". Ierēdniecībai tiešām jābūt apolitiskai, un šim likumā formulētam uzstādījumam, kas attiecas uz augstāko ierēdniecību, var tikai piekrist.
Taču apšaubāmi, vai uzstādījumi attiecībā uz ministra darbību likvidēs šofera dēlu un Jaunupa klasesbiedru problēmu. Vai aptuvens regulējums ētikas kodeksā spēs mainīt uzstādījumu, kuru Latvijā diemžēl nosaka varas partiju pastāvēšanas pamatprincipi? Visticamāk, ka neko tas nemainīs. Jo piedāvā tikai aptuvenu aizliegumu formu. Latvijā vispār ir tieksme uz normatīviem aizliegumiem, kuri ir tik pretrunīgi un piņķerīgi, ka galu galā nonāk pretstatā paši sev. Nevar aizliegt gribēt vairāk varas, darbojoties varas laukā. Svarīgi ir, vai kāds redz šīs varas realizējumu atbilstoši sabiedrības vajadzībām. Un nevajag iedomāties tautu dumjāku esam un tādu, kas uztver realitāti tik vien kā caur priekšvēlēšanu reklāmu bukletiem.
Ja ar šīm vadlīnijām vēlas panākt, lai ministri būtu tikai "profesionāļi" bez politiskām ambīcijām, tad arī tas ir aplams ceļš. "Apolitiska valdība" ir neiespējams jēdziens, un politiski neambiciozi ministri nebūt nav labākie ministri, jo viņi acīmredzami nevēlas izlikt savu darbību regulāram sabiedrības vērtējumam. Dombrovska valdībā jau ir vairāki ministri bez politiskām ambīcijām (saskaitīju trīs) – bet vai tie ir labākie? Par vienu no viņiem – veselības ministru Gati Gavaru – nu jau veselu mēnesi nevar pateikt pilnīgi neko, izņemot to, kas ir izlasīts salkanās intervijās un stāstos sieviešu žurnālos. Jā, viņam neesot politisku ambīciju. No šo ētisko vadlīniju viedokļa viņš ir tīrs kā bāreņa asara. Bet vēl joprojām nav saprotams, kādu politiku šis ministrs realizēs tik smagā nozarē kā veselības aprūpe, kura finansējuma trūkuma apstākļos ir izmocīta, kuras klienti ir būtiski neapmierināti. Iespējams, ļoti gribētos, lai šis ministrs nopietnāk sajustu, ka ir zināmi atskaites mehānismi sabiedrības priekšā, kurus nevar ignorēt ne priekšvēlēšanu periodā, ne ārpus tā. Ja par apolitiskā ministra darbību atbildību ir uzņēmies Ministru prezidents, tad laikam iznāk, ka priekšvēlēšanu administratīvais resurss būs jāpašķiež viņam veselības ministra vietā. Šoreiz otrādi nekā ar izcili aktīvo ministri Baibu Rozentāli, kuras lēmumus Valdis Dombrovskis apkaroja pēc principa – ja viņa saka A, tad es teikšu B. Tagad vienkārši būs jārunā klusējošā (nevarētu taču būt, ka nekompetentā?) ministra vietā.
Jācer, ka šo lobēšanas, Ministru uzvedības kodeksa u.tml. regulējumu izstrādes jēga nebūs papīru pierakstīšana, bet veicinās pietiekami plašu diskusiju par ministru darbības politisko jēgu un darbību priekšvēlēšanu periodā īpaši. Lai gan būtu lietderīgi noteikt, ka klajie priekšvēlēšanu reklāmas gadījumi, šķērdējot valsts naudu tiešai reklāmai, ir regulējami vairs ne ar kādiem ētikas kodeksiem vai vadlīnijām, bet ar likuma palīdzību. Savukārt pašam principam – strādāt tautas labā – nevajadzētu atšķirties priekšvēlēšanu, pēcvēlēšanu un starpvēlēšanu periodā.