Visgrūtākais ir izvēlēties – kādreiz atzina krietnais kareivis Šveiks, sēdēdams cietumā, un ar prieku atzīmēja, ka tagad nevienam nav jārisina tik smaga problēma, kā drūmos viduslaikos, kad cilvēkam pirms nāves piedāvā izvēlēties: vai viņu pakārt vai sadedzināt.
Izrādās, ka nupat līdzīga izvēles problēma nomocījusi visus tos, kam ir viedoklis par to, kas ir "humānāka" metode lopu kaušanā: "latviskā" – ar mietu pa pieri un nazi sirdī vai halāla jeb košera metode – vispirms ar nazi pa rīkli un tad ar mietu pa pieri. Abas metodes šķiet pārsteidzošas savā "humānismā", jo iznākums taču tāds pats – nokauts lops un cepetis pusdienās.
Taču nevulgarizēsim – pastāv dažādas reliģiskās un vienkārši etnoģeogrāfiskās tradīcijas lopu kaušanā. Ja latvieši uzskata, ka viņus par latviešiem padara sišana ar mietu galvu cūkai vai govij un tikai tad naža duršana sirdī, tad tas ir tikpat cienījams viedoklis kā musulmaņa vai ebreja pārliecība par nepieciešamību kaujamam lopiņam vispirms notecināt asinis.
Konkrētais gadījums ar Jēkabpils gaļas pārstrādes uzņēmuma Viesuļi glābšanos no bankrota, eksportējot pēc halāla metodes kauto lopu gaļu uz Zviedriju musulmaņiem, man arī uzjundīja cita starpā pārdomas par humānismu. Bet vairs ne par lopu kaušanas metodēm, bet gan par cilvēkiem – viņu iespējām izdzīvot ekonomiskās krīzes apstākļos. Vai tiešām Latvijai ir vērts palikt pie tām četrām Eiropas valstīm, kuras halāla metodi aizliedz, un nepaplašināt lauksaimnieciskās produkcijas eksportu, ļaujot aiziet pa skuju taku uzņēmumam ar 150 darbiniekiem un vēl izputinot un iedzenot izmisumā apkārtnes lopaudzētājus? Vai tas liecina par humānismu vārda tiešā nozīmē? Ne tuvu. Tas liecina par liekulību. Un vēl – tas liecina par vēlmi paštīksmināties un cīnīties ar pseidoproblēmām. Patiess humānisms nozīmētu domāt vispirms par cilvēkiem – jā, arī latviešu zemniekiem un viņu iespējām
izdzīvot.
Pārsteidzoši – tautas dziesminieki ir gatavi iedziedāt reklāmas rullīšus radio par "nesāpīgām" lopu kaušanas metodēm, bet neko nav gatavi teikt, ne uz ko nav gatavi aicināt saistībā ar humanitāro krīzi Latvijā. Tas nav nekāds humānisms un cilvēcība, arī ne īpaša dzīvnieku aizsardzība, pat latviskums ne, jo tad jau būtu latvieši jāpievērš hinduismam, kur lopiņus par svētiem sauc. Tā ir zīmēšanās savu ambīciju dēļ, kuras pēkšņi ir pārtapušas par "vērtībām". Tā laikam ir vēl viena humanitārās krīzes valstī pazīme – lopu kaušanu saukt par vērtību.