Notikumi ap starptautiskās izstādes World Expo 2010 Šanhajā Latvijas paviljonu ir ļoti zīmīgi. Tie kārtējo reizi parāda, ka tā īsti un pa godam neko paveikt nevar. Te nav runa par pašu paviljonu, kurš tieši ir izdevies.
Neizdevusies ir Latvijas valsts attieksme pret tā būvētājiem un idejas autoriem, kuriem joprojām nav samaksāts. Valsts ir rīkojusies kā slikts darba devējs un diemžēl ar šo rīcību rāda piemēru citiem.
Galu galā – ja naudas nav, tad nepasūti valsts reklāmu, kuru neesi spējīgs apmaksāt. Jo tie cilvēki, potenciālie investori, kas būs vērojuši šo Latvijas oriģinālo vizītkarti Šanhajā, šeit, Latvijā, jau būs spiesti konstatēt, ka māņi un meli vien tie visi ir – skaista fasāde vēl nenozīmē iespēju attīstīt reālu biznesu.
Kā formālais naudas savlaicīgas nesamaksāšanas iegansts tiek izmantotas juridiskas formalitātes, pieņemšanas – nodošanas akts utt. Šādi akti gan neko nav traucējuši Latvijas valsts amatpersonām, piemēram, Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim, tunelī lidinoties, "aizmirst ikdienas rūpes un raizes", bet ekonomikas ministram Artim Kamparam atzīt, ka Aerodium uzbūvētais Latvijas paviljons ir "viena no labākajām līdz šim radītajām reklāmām par Latviju". Tad jau iznāk, ka abus kungus sajūtas būs vīlušas, ja valdība pagaidām neredz, par ko tai būtu jāsamaksā, un ļauj privātai firmai kreditēt valsti. Latvija taču ir pieradusi pie kredītiem. Jau pat nevaidot par starptautiskā aizdevuma smagumu, šeit ir pieņemts, piemēram, izbūvēt pasaulē teju dārgāko tiltu uz kredīta. Un tad vaimanāt, ka mēs jau tā negribējām, tik dārgu, bet tā sanāca...
Ja valsts nav spējīga rādīt piemēru ar korektu savu saistību izpildi pret privātu uzņēmēju, tad ko no tās var gribēt lielie aizdevēji... Un tas jau izskatās pēc simptoma.
Valdība ar lielu degsmi prasīja naudu no Rīgas brīvostas, kura publiski plašāk nezināmu, iespējams, privātu, ambīciju vai finansiālu apsvērumu dēļ to nevēlējās dot. Tagad, kad valsts nesteidz pildīt savas saistības, naudas prasīšana Rīgas brīvostai sāk šķist pēc sīkmanīgas politkasīšanās. Ko valdība prasa no citiem, ko pašai ne prātā nenāk darīt tā, lai valsts vizītkarte būtu izdevusies gan tiešā, gan pārnestā nozīmē?
Šobrīd ir par vēlu spriest, vai Latvijai bija vērts demonstrēt savu veiksmes stāstu Ķīnā. Varbūt arī nebija, ja tie veiksmes stāsti vien pāris ir. Un gan jau atradīsies kāds, kurš pateiks, ka investīciju atdeve no izstādes ir pārāk maza un, iespējams, ne to teju trīs miljonu vērta, kas samaksāti vienam privātam uzņēmumam par paviljona būvniecību. Taču tiešām – investīciju pieplūdumu neveicinās tikai tas vien, ka Šanhajas iedzīvotāji un pilsētas viesi palidināsies vēja tunelī. To veicinās arī pārējā informācija par Latviju – ka tā tiešām spēj uzrādīt tādus projektus, kas spēj izraut valsti no krīzes bezcerības, un ka tā vienmēr korekti pilda savas saistības: vietējās un starptautiskās.