Valstī viss mierīgi. Valda Dombrovska palikšana mazākumā tikai sākotnēji izraisīja polittektoniskas svārstības, varbūt kādas 2–3 balles stipras, ja salīdzina ar zemestrīcēm. Un tādas parasti neatstāj postījumus.
Tautas partijas rīcība, pametot valdību, radīja konkurentos nervozitāti tiktāl, ciktāl viņi nezināja, vai TP ir plāns. Plāns – tas nozīmētu mērķtiecīgu rīcību kopumu, lai vājinātu konkurējošo (un šeit es domāju gan pozīcijas, gan opozīcijas partijas) stāvokli priekšvēlēšanu periodā. Diezgan ātri kļuva skaidrs, ka plāna nav, vismaz šajā nozīmē – ne. Ja vien neuzskata par plānu tradicionālo sēdēšanu opozīcijā, kurā mēģināt izlikties tuvākiem tautai nekā Nelsons Mandela vai svētākiem par pāvestu. Šāds plāns nevienu neiedvesmo, bet nevienu arī neapbēdina, jo pēc būtības, realizējot šādu plānu, bija pat gluži vienalga, kur Tautas partija atrodas, – valdošajā koalīcijā, tēlojot iekšējos opozicionārus, vai ārpus koalīcijas, tēlojot konstruktīvo opozīciju. Tāpat principiālu konkurenci vēlēšanās tie veidotu atkarībā no saspēles ar LPP/LC un uzņēmējiem, nevis no pozīcijām valdībā. Tautas partija, sperot izmisuma soli, izejot no valdības, ir palikusi, rokas lauzot, politiskajās krustcelēs, un pagaidām neizskatās, ka tā zina, kur tai tālāk doties.
Neraugoties uz to, ka TP sevi apzināti dzinusi kokā, tomēr varēja sagaidīt, ka atbildīgāku politiku īstenos Jaunais laiks ar Valdi Dombrovski priekšgalā. Neraugoties uz viņa acīmredzamajiem psiholoģiskajiem aizspriedumiem pret Andri Šķēli. Bija jācer, ka bez priekšvēlēšanu gaisotnei raksturīgās vēlmes vājināt konkurentu pozīcijas Dombrovskis tomēr nevēlēsies vājināt valdību un padarīt to atkarīgu no manevriem starp opozīcijas balsīm. Faktiski Dombrovskis, atšujot TP, pateica, ka līdz vēlēšanām Saeimā nekādi principiāli un valsti virzoši lēmumi netiks pieņemti. Var jau priekšstatīt, ka no cirpšanas nogurušajai tautai tā arī ir labāk. Bet kas gan tur labāks, ja otrā dienā pēc vēlēšanām sekos drastisku griezienu sērija, par kuru pirms tam valdošā koalīcija ar Dombrovski priekšgalā būs mierīgi paklusējusi.
Taču Dombrovskis acīmredzot ļoti paļaujas ne tikai uz Vienotību, bet arī uz jaunajiem stabilitātes garantiem – Zaļo un zemnieku savienību, kas tiešām garantē viņam zināmu komfortu mazākuma valdībā. ZZS Saeimas politiķi tagad slavē par palikšanu ar Dombrovski, kas pagaidām izskatās tālredzīga pozīcija. Bet – tas varbūt tikai līdz mirklim, kad valdībai būs jāsāk bīdīt cauri ļoti nepopulārus lēmumus. Šīs mazākuma koalīcijas cerība ir vienīgi stingrā rozā briļļu spiešanā uz acīm tautai.
LPP/LC līderis Ainārs Šlesers ieturēja pauzi un tā deva iespēju nojaust, ka šī partija nerausies iekļauties Dombrovska valdībā. Līdzšinējā konstruktīvās opozīcijas loma tai piestāvēja un kāpēc lai nepiestāvētu arī pēc tam, kad Saeimas opozīcijas loma kopumā ir spēcīgi palielinājusies. Vēl viltīgāku spēli nāksies piekopt lielākajam opozīcijas spēkam – Saskaņas centram, jo tam būs jāizdara visnopietnākie manevri, lai, šķietami mazgājot rokas opozicionārā nevainībā, varētu noturēt pie dzīvības esošo mazākuma valdību. Tās izjukšana taču vēl un vēlreiz liktu uzdot jautājumu, kāpēc spēks, kurš lēš pats un kura reitingi liecina par ievērojamu vēlētāju atbalstu, principiāli neliek rokas uz galda, lai piedalītos valstij būtisku lēmumu pieņemšanā.
Tautas partijas demaršs ir gan arī krietni sarežģījis Rīgas pils situāciju. Lai arī par valdības stabilitātes garantiem sevi nosauca ZZS, tomēr īstajam stabilitātes garantam būs jābūt Valdim Zatleram. Jo tieši viņam situācijās, kad priekšvēlēšanu gaisotne Saeimā draudēs radīt pilnīgu jūkli likumdošanā un līdz ar to situācijas valstī destabilizācijā, nāksies iejaukties to pašu pilnvaru ietvaros, kas viņam ir. Vismaz atmetot Saeimai atpakaļ likumus.