Nodokļu palielināšana kā vienīgais risinājums valsts budžeta sabalansēšanā pēdējo dienu laikā pēc Finanšu ministrijas plāna prezentācijas un pagaidām oficiāli neapstiprinātām Starptautiskā Valūtas fonda misionāru vēlmēm ir iezīmējusies pietiekami skaidri.
Tas ir sākums kārtējās lejupejošās spirāles lokam, kurā kopš 2008. gada beigām dodas Latvijas ekonomika. Šobrīd atkal notiek pakāpeniska politiska taustīšanās, kā sabiedrība reaģēs uz kārtējo nodokļu paaugstinājumu un ciktāl tās mugurkauls pacieš nodokļu nastu. Iepriekš taustīšanās un vispārējā nekonkrētība, baumu, dezinformācijas līmenis ir bijis tik augsts, bet uzticēšanās līmenis dažādiem politiķu pārspriedumiem tik zems, ka izdevies realizēt tieši visu, ko nodokļu palielināšanas un izdevumu griešanas jomā ir gribējuši starptautiskie aizdevēji. Stratēģiska valsts attīstības plāna neesamības apstākļos neko citu jau arī nevar gaidīt. Tā ka, saglabājoties esošajam status quo politikā, arī ir pietiekami skaidri nojaušams, ka nākamie griešanas un nodokļu palielināšanas plāni būs tikpat reāli, cik šobrīd izskatās neticami.
Taču ir viens bet. Politisko fonu šiem it kā paralēli notiekošajiem procesiem sāk ļoti nopietni ietekmēt Saeimas vēlēšanu tuvums. Vēl pagājušā gada vasarā varēja, acis nepamirkšķinot, melot par to, ka pensijas netiks grieztas nekad, nekad, nekad, bet tagad šāds gājiens neizies cauri tik mierīgi. Turklāt ir jau zināms, ka bez politiskās retorikas pastāv arī skaitļu valoda. Un, tās valodā runājot, valsts sociālais budžets nespēja pastiept esošo pensiju un pabalstu slogu ne pagājušajā, ne šajā gadā. Taču salīdzinoši mierīgie budžeta cirpieni un nodokļu sloga palielinājums nav tās lietas, kuras pirms vēlēšanām piedāvāt sabiedrībai kā attīstības ceļu. Un kam gan, ja ne politiķiem, to zināt vislabāk.
Partijām nāksies pirmsvēlēšanu situācijā ļoti skaidri profilēties nodokļu un budžeta sabalansēšanas jautājumos, jo tie būs konkrēti āķi, kurus pirmām kārtām pārbaudīs sabiedrība. No šīs (lai gan ne tikai no šīs) nepieciešamības izriet arī partiju konsolidācijas procesi, kas iezīmējas aizvien izteiktāk. Te, zobus sakožot un iepriekšējo nepatiku piemirstot, pie viena galda sēžas Vienotība, te, vēlēšanu vajadzības spiesti, tuvinās Tautas partija un LPP/LC. Politiski, neņemot vērā partiju aizkulises, šo abu nosacīto savienību atšķirībai ir jābūt to ekonomiskajā piedāvājumā, uz kuru virzīties valstij. Vienotība šeit ir sliktākā pozīcijā, jo viņi nekādi nevar izvairīties no Valda Dombrovska politikas slavināšanas, kas ļoti spilgti iezīmē atkarību no starptautiskajiem aizdevējiem un secīgi iezīmē nodokļu paaugstināšanas un drakoniskas taupības kursu.
TP līdz šim tās līdera Andra Šķēles personā ir mēģinājusi piedāvāt kādu nebūt alternatīvu, bet tā ir paslīdējusi garām ausīm, jo visi skatījās uz Šķēles bārdaino seju un iepriekšējiem darbiem. LPP/LC Aināra Šlesera personā ir runājusi par zemākiem nodokļiem, bet nonākusi pilnīgā pretrunā, partijas biedram un bijušajam premjeram Ivaram Godmanim velkot pilnīgi citu dziesmu nodokļu paaugstināšanas virzienā. Ietekmīgu un publiski pietiekami pazīstamu uzņēmēju piesaiste šādai savienībai varētu radīt pievienoto vērtību, kura uzburtu vēlētājiem vismaz ilūziju par spēju sakārtot valsts ekonomiku. Taču vienotas un esošajā budžeta situācijā sakņotas programmas trūkums varētu ievērojami mazināt izredzes, ka vēlētāji tam noticētu.
Salīdzinoši sliktākā situācijā šādu savienību krustpunktā izskatītos Zaļo un zemnieku savienība, kura, reitinga iemidzināta, šķiet, joprojām ir pārliecināta, ka arī pirms vēlēšanām tas balstīsies politiķu uzvalkos, frizūrās, labā vārda vai skarbo izteikumu bāzē. Bet agri vai vēlu nāksies profilēties nodokļu jautājumā jebkuram politiskajam spēkam, un diez vai vēlētājos tiks akceptēts piedziedājuma stils šajā jomā.
Arī Saskaņas centrs, kurš tur savus nagus nost no jebkādu lēmumu pieņemšanas ekonomikas politikā šobrīd, pirms vēlēšanām būs spiests beidzot deklarēt, kāds tad ir piedāvājums. Mēģinājums ar budžeta projektu ir bijis, taču tas nenozīmē spēcīgu alternatīvu pats par sevi. Lai gan SC elektorātam, šķiet, ir pilnīgi vienalga, ko tas darījis līdz šim vai, precīzāk, labi vien, ka neko nav darījis, un var mierīgi mazgāt rokas par šķietamo nepiedalīšanos ekonomiski smago lēmumu pieņemšanā.
Nodokļu politikas jomā jābūt skaidriem spēles noteikumiem, vakar teica Valsts prezidents Valdis Zatlers. Viedi vārdi. Tas vēl vairāk liek pieķerties domām un darbiem, kā saglābt grūstošo valsts ekonomiku un vai tiešām to vēl ir iespējams izdarīt uz iedzīvotāju trauslajiem pleciem, kuri pagaidām bez kādas izvēles tiek grūsti nabadzības virzienā.