Tautas partija zaudēja, gribot liegt pilnvarojumu valdībai savā nodabā sarunāties ar starptautiskajiem aizdevējiem un Saeimai atvēlot vienīgi mēma akcepta lomu nozīmīgos jautājumos.
Tas izraisa žēlumu. Pirmkārt, jau par valsti. Jo Jaunā laika panāktais balsojums nozīmē tieši šādu turpmāko parlamenta pozīciju: par nozīmīgu saistību uzņemšanos, iespējams, nodokļu paaugstināšanu, pensiju reformām, pabalstu iesaldēšanu u.t.jpr., valdība visu izlems aiz slēgtām durvīm ar aizdevējiem, un parlamentārisms, diskusijas šeit būs pilnīgi lieks atavisms. JL vadītāju, Ministru prezidenta Valda Dombrovska izteikumi par šī jautājuma sasaisti ar pensiju parāda atmaksu tomēr nav bijusi kļūda no politiskās taktikas viedokļa – tas ir bijis izcils paraugs, ka galējs populisms nostrādā, pirmkārt, sabiedrībā, kura nevēlas analīzi, bet aklu uzticēšanos, otrkārt, uz politiķiem, kuri populismu priekšvēlēšanu periodā tur par vienīgo iespēju gūt panākumus.
Pēc šādas taktikas spriežot, Tautas partijas problēma bija nespēja pirmajai izlēkt ar populistisku lozungu, un līdz ar to tika zaudēta pēc būtības taisnīga cīņa par sabiedrības tiesībām būt, ja ne dalībniecei svarīgu lēmumu pieņemšanā, tad vismaz būt laikus informētai par tiem. Līdz ar ceturtdien pieņemto pilnvarojumu slepenības taktika tiek pieņemta par normu, un tas ir panākts ar pilnīgi formālu pieeju Satversmes tiesas norādījuma izpildei – sak, ja jau tam parlamentam arī ir kāda loma, tad lai pabalso par aizmuguriski pieņemtiem lēmumiem.
Neapšaubāmi šāds TP pozīcijas noraidījums izraisa arī dusmas par tik vecai varas partijai nepiedienīgu un netalantīgu politiku. Izgāzt pilnīgi "taisnu lietu" savu ambīciju, stīvuma un arī, piedodiet, muļķības pēc – tas TP ir divkārt nepiedodami.
Tautas partijas zaudētā kauja šajā jautājumā mudina atcerēties kādreizējo šīs partijas vadītāja Aigara Kalvīša neveiksmi cīņā pret KNAB vadītāju Alekseju Loskutovu. Tieši tāpat kā šoreiz, toreiz bija spēki, kas izlēca ar populistisko tiesiskuma lozungu lietā, kurā pēc būtības bija taisnība Kalvītim, ko vēlāk apstiprināja arī tiesas spriedums KNAB nozagtās naudas lietā. Bet Kalvītis bija izsmēlis politiskās dividendes, pilnīgi nokausējis sevi kaujā, kur pretinieks (nevis Loskutovs, bet spēki, kas viņa aizstāvības kampaņu izmantoja saviem mērķiem) pirmais paspēja uzņemties iniciatīvu un līdz ar to kauju uzvarēt – jo formālā uzvara Loskutova sāgā bija arī Kalvīša politiskās beigas.
Savukārt pilnvarojuma lietā sarunām ar SVF – TP kļūda bija mēģinājums ar juridiskiem argumentiem apkarot populismu. Ir jau lieliski, ja frakcijas vadītāja Vineta Muižniece kā juriste tik labi pārzina lietas formālās fineses. Taču diemžēl – ar formāli juridisku pieeju neko nevar panākt pret rupju populismu. Pat tā vienkāršā iemesla dēļ – ka populistiskus lozungus saprot pilnīgi visi, bet ko par dažādu dokumentu pieņemšanas secību un vārdu kārtību šajos papīros runā juristi, pārsvarā saprot tikai paši juristi. Tas būtu līdzvērtīgi kā mēģināt komentēt sporta spēli, detalizēti aprakstot tās spēlētājus, izņemot vienu – nenosaukt pašu sporta veidu, tādējādi neļaujot nevienam saprast, par ko tad īsti ir runa.
No otras puses – TP apgalvo, ka viņi nav zaudētāji – gluži otrādi, viņi ir atbrīvojuši vietu savas ekonomiskās platformas piedāvājumam un atraisījuši rokas, lai iesniegtu parlamentam likumprojektus, piemēram, par nodokļu samazinājumu u. tml. Tas ir lieliski, jo tauta ir nogribējusies pēc alternatīva ekonomiska piedāvājuma, tikai tas arī jāmāk pasniegt. Jau sagatavotā likumprojekta par pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu ar tūrismu saistītajiem pakalpojumiem un medikamentiem "noairēšana" Saeimā būs jau būtisks kaitējums ne tikai TP, bet arī nozarēm un cilvēkiem, kuru labā tas tiek iesniegts. Un ka tikai atkal neiznāk tā, ka vainīgais izrādīsies nevis tas, kurš nobalsoja pret, bet tas, kurš izlēca ar iniciatīvu, neizdomājot līdz galam, kā tā droši realizējama.
Saprotams arī, ka politikā ciets mugurkauls aizkulišu sarunās nav tā labākā īpašība. Jaunais laiks, kuram nupat jāvada pēc būtības mazākuma valdība, ar cietu mugurkaulu neko daudz nepanāks pie opozīcijas, kura tieši tāpat vēlēsies veldzēties priekšvēlēšanu populismā. Opozīcijas nostāja – likt uzņemties par nepopulāriem lēmumiem atbildību Dombrovska valdībai, netieši un tieši stutējot tās pastāvēšanu, var JL izvērsties arī par Pirra uzvaru. No šāda viedokļa raugoties, JL būtu izdevīgāk sarunāties ar TP un iesaistīt to nepopulāru lēmumu pieņemšanā. Bet politikā vienlaikus ir liela loma personībām – ja tās nespēj sarunāties, tad sekas ir nekonstruktīva pretstāve. Bieži vien – par sliktu valstij.