Pēdējās nedēļas laikā notikušais ir kritisks Valda Dombrovska veidotajai valdībai tiktāl, ka tās flagmanim Jaunajam laikam nācies nolaisties no augstumiem un meklēt atbalstu saviem lēmumiem pat verbāli nīstajā PCTVL.
Jāpiekrīt tiem, kas saka – ja Dombrovskim&Co jāmeklē atbalsts kreisajā opozīcijā, nespējot to sakasīt vairākuma koalīcijā, tad valdības dienas ir skaitītas.
Šeit neko nevar līdzēt Valsts prezidenta Valda Zatlera ultimatīvie uzstādījumi, ka nu viņš konsultēsies no sava amata augstumiem ar visām partijām, lai tās nobalso par pilnvarojumu ar Starptautisko Valūtas fondu. Vai vēl vairāk – neko nelīdz Saeimas ārkārtas vēlēšanu drauds kaut vai tāpēc, ka tas ir pilnīgi teorētisks un politisks uzstādījums bez juridiska seguma, proti, ārkārtas vēlēšanas fiziski vairs nav iespējams organizēt agrāk nekā kārtējās. Zatlera uzstādījumiem ir svars vienīgi tad, ja visi politiskie spēki ļoti godā viņa amata un personisko autoritāti, bet līdz šim izskanējusī publiskā retorika par to neliecina, vismaz ne pilnībā.
Tautas partiju nemaz nevar nobiedēt ar uzstādījumu: nenobalsosiet par Einara Repšes ziņojumu, nenosaukšu Šķēli par nākamo premjeru. Tautas partija, ja tā nopietni vēlas nākamo valdību pirms vēlēšanām, tikpat nopietni saprot, ka tā iespējama tikai komplektā ar Jauno laiku. Savukārt Jaunais laiks uz Andri Šķēli reaģē kā bullis uz sarkanu lupatu, līdz ar to insinuācijas par tēmu Šķēles valdība ar JL ir, vismaz līdz vēlēšanām, izslēgtas.
Cita starpā, pats formālais attiecību saasinājuma iemesls ar Saeimas pilnvarojumu valdībai vienoties ar SVF šķiet gluži normāli uzturēta TP prasība par likumprojekta izstrādi, kas beidzot sakārtotu sistēmu, kurā slepenas vienošanās par valsts un tās iedzīvotāju likteņiem nez kāpēc ir kļuvušas par normu. Neprasmīgā un ultimatīvā JL retorika, sasaistot šo pilnvarojumu ar pensiju parāda atmaksu, ir radījusi pata situāciju valdībā gluži nevietā. Šķiet, par koalīcijas partneru, vismaz JL un TP izpildījumā, nacionālo sporta veidu ir kļuvusi vienam otra dzīšanā augšā kokā, no kura, kā zināms, ir tikai divi nepatīkami lejā tikšanas veidi – vai nu krišana ar smagu būkšķi, vai nu kaunpilna rāpšanās uz leju, visiem izrādot savu pēcpusi.
Taču pagaidām – ar ultimātiem vai bez – ir jārod kompromiss. Un tur nu koalīcijas partneriem ir pilnīgi līdzvērtīgas iespējas pārtraukt savstarpējo kokā rāpšanās un dzīšanas spēli. Ja TP nepiedāvā jaunu programmu, alternatīvu SVF aizdevuma programmai, bet tikai šīs valdības gāšanu, un tad jau redzēs, tad tā nav valstiska pieeja, un tāda arī, visticamāk, jau drīz saņems politisku sodu. Savukārt, ja JL turpinās aizkulišu vienošanās taktiku ar SVF un vienlaikus prasīs bezierunu akceptu smagāko sociālo pasākumu politiskam atbalstam, tad viņi paši sevi tuvinās gan Dombrovska valdības galam, gan sava politiskā kapitāla izsmelšanai.
JL neveiksmīgie mēģinājumi aizvietot TP ar LC/LPP ir signāls jaunlaicēnu izmisumam, jo nav taču ne mazāko iemeslu, kāpēc LC/LPP būtu jāpieliek plecs valdībai līdz Saeimas vēlēšanām. Jāpiekrīt LC/LPP līdera Aināra Šlesera kādreizējam domu graudam, ka reizēm valdības krīt tikai no runāšanas vien. Ja runas ap valdības stabilitāti tiešām fiziski ietekmētu tās eksistenci, tad Dombrovska valdība jau ir kritusi. Un laikam gan tā arī notiks, jo runu mākoņi ir sabiezējuši – kad nograndīs pērkons, ir tiešām tikai laika jautājums.