Satversmes tiesas spriedums pensiju lietā apliecina, ka, arī no tiesiskuma viedokļa raugoties, valdības "griešanas un īsināšanas" politiku nevar uzskatīt par atbilstošu valsts vadīšanas būtībai.
Būtu Latvijā cita politiskā realitāte, Valda Dombrovska valdība līdz ar to būtu kritusi. Latvijā šāds Satversmes tiesas spriedums minēto nenozīmē. Jo politiskā vide nespēj piedāvāt adekvātu alternatīvu – vismaz ne tūlīt. Valdībai jākrīt, ja neapstiprina tās akceptēto valsts budžetu. Jā, šoreiz budžetu neapstiprināja nevis Saeimā mītošie tautas kalpi, bet gan Satversmes tiesa. Iespējams, ka, lemjot par attiecīgiem budžeta grozījumiem – kur ņemt vairāk nekā 100 miljonu ieturētajām pensijām, tiks pieņemts arī lēmums, ko iesākt ar valdību, kuras sociālā un arī fiskālā politika ir atzīta par prettiesisku. Tam jānotiek līdz martam.
Šķiet, Satversmes tiesas lēmums nevarēja būt savādāks. Jo pensija ir katra cilvēka īpašums, nevis valsts labdarības izpausme, ar kuru tā ļauj vai attiecīgi neļauj cilvēkam nomirt badā. Ja tiktu atzīta par tiesisku tik brutāla izdarīšanās ar cilvēka personisko īpašumu, kā, piemēram, 70% atņemšana strādājošiem pensionāriem, tad tiešām būtu jautājums, vai Satversmē noteiktajām pamattiesībām vispār ir jebkāda vērtība. 70% ieturējums strādājošiem pensionāriem pēc būtības bija ne tikai, kā tagad izriet no ST lēmuma, prettiesisks. Tas bija arī klaji diskriminējošs un fiskāli neattaisnots lēmums, jo nedeva ne mazāko atelpu sociālajam budžetam. Strādājošie pensionāri lielākoties devās pilnā pensijā, tādējādi ne par matu neuzlabojot sociālā budžeta stāvokli. Protams, tagad saskaņā ar ST lēmumu ieturētā pensija viņiem jāatdod. Bet vai var atdot arī to vairāk nekā pusgadu dzīves, kurā šie pensionāri zaudēja stabilu dzīves pamatu zem kājām? Piesmietās vecumdienas? ST lēmums ir morāls gandarījums, protams, bet ne pilnā apmērā. Pensionāriem nācās savu taisnību pierādīt pārāk grūti, un Dievs vien zina, vai daudziem tas nebija pat ar dzīvības cenu. Katrā gadījumā – ieturētās naudas atgriešana būs, iespējams, sava īpašuma atdošana likumīgajam saimniekam, bet ne morālā kaitējuma atlīdzināšana.
Valdība nu solās tos trūkstošos simtus miljonu atrast un pensionāriem izmaksāt. Tajā pašā laikā nav ne mazāko šaubu, ka tiks atrasti "tiesiski" varianti, kā to izdarīt, reāli nepārsniedzot sociālā budžeta iespējas. Reālākos ceļus jau netieši iezīmē pati Satversmes tiesa – vecāku pabalsti, piemēram, nav sociālajam budžetam obligāta izmaksa, tātad to varētu pārcelt uz valsts budžetu. Pensiju piemaksas – tā jau arī nav pensija, tātad to varētu pārcelt uz valsts budžetu un... nogriezt. Jo piemaksa nav pamatpensija, tā ir "valdīšanas brīvā griba" jeb drīzāk skatījums uz gados vecāko iedzīvotāju iespējām izdzīvot. Piemaksu un pabalstu "pārcelšana" uz valsts budžetu, lai ST tur nemaisītos ar "tiesiskās paļāvības principiem", varētu būt viens no politiskajos un valdības kuluāros visapspriežamākajiem un, pieļaujams, pieņemamākajiem un ātrākajiem risinājumiem ST sprieduma seku likvidācijā.
Pensiju 2. līmenis taču jau ir lielākā mērā novirzīts tūlītējām izmaksām, nevis uzkrājumiem. Kas vēl atliek – palielināt sociālās iemaksas, vēl vairāk aplikt darbaspēku ar nodokļiem? Jātic, ka līdz tik absurdiem lēmumiem nenonāks, jo no nākamā gada jau tiek palielināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Vai tiešām valdība būtu spējīga padarīt bezjēdzīgu jebkuru darbu? Iespējams. Jo par tādu ķecerību, kā 100 miljonu nemaksāšana Parex bankas sindicēto kredītu aizdevējiem, neviens taču pat neiepīkstēsies. Starptautiskie aizdevumi tak Latvijā paredzēti "banku sektora stabilizācijai", nevis valdības trulu kļūdu labošanai.
Bet citādi – lai nu pensionāriem priecīgāki Ziemassvētki, jo kārtējo reizi izrādījies, ka vara varbūt arī ir norakstāma lieta, bet valsts un tiesības – ne.