Starptautiskā valūtas fonda prasības lēnām, bet neatlaidīgi ved Valda Dombrovska vadīto valdību pretī tās likumsakarīgajām beigām.
Pēdējās vienošanās prasība ārkārtīgi atgādina pagājušā gada nogales izjūtas, kad līdzīgā manierē kā patlaban toreizējais premjers Ivars Godmanis, finanšu ministrs Atis Slakteris, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāja Irēna Krūmane parakstīja slaveno solījumu vēstuli SVF, tā nolemjot Latvijas ekonomikas kritumu ar iekšējas devalvācijas metodi. Šoreiz tiek slepenībā – atkal! – tapināts kārtējais solījumu sacerējums starptautiskajiem aizdevējiem, kas – ne vairāk, ne mazāk – paredz pensionēšanās vecuma straujāku palielināšanu, nodokļu atstāšanu kakla žņauga līmenī un izdzēš vienīgo ekonomikas sildīšanas cerību – privātās un publiskās partnerības projektus. Parakstītājiem šoreiz arī jābūt tiem pašiem – premjeram, LB prezidentam, finanšu ministram un FKTK vadītājai. Turklāt premjers pieticīgi paziņo, ka nekā īpaši jauna šajā vienošanās fāzē neesot. Cilvēciski var saprast Dombrovska vēlmi nebojāt tautai Ziemassvētku gaidīšanas laiku ar bezcerīgi drūmām prognozēm, tāpat kā politiski var saprast nevēlēšanos uzkurināt koalīcijas partnerus, ar akmenscietu apņēmību spiežot viņus akceptēt principā neakceptējamas lietas. Tomēr mīļā miera labad nevajadzētu zaudēt pēdējās kauna paliekas un apgalvot, ka tautas iestumšana vēl dziļākā nabadzības un bezcerības dūksnājā "nav nekas īpaši jauns" un kaut kas sekundārs, mazsvarīgs. Pēc būtības tā ir savas bezspēcības atzīšana un akcepts tēzei, ka Latvijas valdības vadītājam ir atvēlēta Kirhenšteina loma – parakstīt svešas varas sagatavotus papīrus, jo neatkarība faktiski ir zaudēta.
Koalīcijas partneri, kuri tēlo, ka valdošajā koalīcijā atrodas tikai gadījuma pēc, nevēlas atzīties ne sev, ne cits citam, ka valdības vispār nav. Tā būtībā turas tikai uz visnotaļ prettautiskas vēlmes parādīt, cik slikts stāvoklis valstī var būt, realizējot visus SVF (bet varbūt tiešām pašmāju fiskālo prātvēderu?) izauklētos nogriešanas, īsināšanas un sociālo spilvenu izplucināšanas plānus. Koalīcijas partneri vēl nejūtas sadzirdējuši tautas kliedzienus pie valdības ārdurvīm un baidās, ka viņus nesapratīs, ja valdība tiks gāzta tūliņ un nekavējoties, kamēr vēl tauta nav samaksājusi pēdējo kapeiku nodokļos vai nomirusi turpat pie arvien rūkošajiem darbagaldiem, tā arī pensijas vecumu nesagaidījusi. Neuzticēšanās starp Tautas partiju un Zaļo un zemnieku savienību ir pietiekami liela un ar vēsturiskām saknēm, lai nespētu vienoties arī jautājumā par Jaunā laika aizdabūšanu no varas spices, iekams tauta nav izbaudījusi šīs valdīšanas sekas. Turklāt tas notiek, dzīvojot pārliecībā, ka tautas dusmas jau skars tikai Dombrovski & Co un uz citiem koalīcijas partneriem, protams, neattieksies.
Vienīgais, kurš apņēmīgi realizē jebkura sevi cienoša politiķa misiju, proti, paust gatavību pārņemt varu valstī, ir Ainārs Šlesers. Tas nekas, ka valdību nevar nogāzt ar desmit balsīm parlamentā un iecerētais koalīcijas partneris Saskaņas centrs, izskatās, nevēlas sekot sakāmvārda Labāk zīle rokā nekā mednis kokā mācībai, jo ne ar kādu zīli valdošās koalīcijas izskatā līdz nākamās Saeimas vēlēšanām nevēlas saistīties. Un kāpēc gan, ja mednis kokā pēc vēlēšanām varētu tikt izbaudīts visā pilnībā, nevis kā tagad – daloties ar Šleseru.
No politiskā gaisa tricināšanas viedokļa Šlesera aktivitātes ir apsveicamas, jo, iespējams, labāka ir virtuāla gaisma tuneļa galā nekā vispār nekāda un ticība tam, ka valdības reizēm mēdz krist tikai no runāšanas vien. Uz praktisko politiku šādas aktivitātes, likumsakarīgi, neattiecas.
Tūlītēji realizējama alternatīva nākamajai aizdevēju naudas porcijai netop piedāvāta ne no viena politiķa mutes un, visticamāk, vēl kādu laiku piedāvāta netiks. Viņi turpinās sēdēt glābšanas laivā uz grimstoša kuģa un dzīvos cerībā, ka, pēdējām tā daļām saskaroties ar ūdeni, viņu laiva noturēsies virs ūdens.