Ziemassvētku zvaniņu skaņas nu jau aijā politiskās varas spici, liekot piemirst tādus vārdus kā valdības gāšana. Ik pa brīdim uzjundīti mediju vidē, kā pagaidām neesošie sniegpārsliņu virknējumi tie nosēžas putekļos.
Vien pagājušā gadsimta revolucionārās mācības, ka vara mainās tad, kad "apakšas vairs negrib, bet augšas nevar dzīvot pa vecam", ik pa brīdim liek vārā cerībā kusli apvaicāties, vai tomēr augšu nevarēšana ir sasniegusi pakāpi, kas atbilstu apakšu negribēšanai.
Varonīgi pārvarējusi budžeta pieņemšanas slieksni, Dombrovska valdība cenšas šo krupi izbarot tautai, mēģinot iestāstīt, ka tas jau viss mūsu pašu labā. Eiropasakas gan nespēj vairs aizmidzināt lielu tautas daļu, tomēr adventes laiks nemudina uz agresīviem izlēcieniem, arī tāpēc, ka daudzi vēl nespēj aptvert, cik budžeta krupis ir negaršīgs, proti, nav reāli ķērušies pie jauno nodokļu un nodevu maksāšanas. Tas dod pamatu Dombrovskim&Co skaitīt partiju reitingu procentus kopā un uzskatīt, ka vēl jau sabiedrība valdībai uzticas, jo kopā tie spēj sagrābstīt lielāku procentu skaitu nekā, piemēram, reitingu līderis Saskaņas centrs.
SC ieņēmusi opozicionāri sastingušu pozīciju un pareizi dara, jo kāpēc dalīt ar kādu budžeta krupja pavalgu, ja pēc vēlēšanām varēs kost varas pīrāgā. Vienīgā apvienības problēma ir cerēt, ka tās lielāko sponsorētāju intereses pēc vēlēšanām neuzspiedīs sadarbību ar Vienotību, kuras sastāvdaļas plēšas ap vienu un to pašu zupas bļodu, proti, naudas avotiem, kuri izsaka pieņēmumus, ka abiem ideoloģiskajiem pretpoliem būs nākotnē jāsadarbojas.
Jaunais laiks ir atmetis taktiku provocēt koalīcijas partnerus, lai kāds dotu tiem iemeslu nolēkt no varas ešelona. Tiešām, ko vairs lēksi, tāpat jau viss ešelons brauc pa sliedēm uz nekurieni. Vārs mēģinājums šai lēkāšanā bija premjera uzaicinājums Tautas partijas līderim Andrim Šķēlem tikties, lai apspriestu aktuālos budžeta jaunumus. Diez kas bija cerēts no šādas tikšanās? Vai tas, ka Šķēle kā uz paplātes izliks visus savus valstiskos un politiskos plānus? Vai tas, ka viņš izvirzīs tādus politiskos ultimātus, kuri jau a priori būs Dombrovskim tik nepieņemami, ka ļaus izlēkt no kabineta ar saucienu: palīgā, mani grib nomest no krēsla!? Šķēle nav šobrīd gatavs ņemt varu un pats to jau arī ir deklarējis ar vairākkārtēju mantru par valdības stabilitāti. Taču skaidrs ir arī tas, ka TP būs ārkārtīgi neērts koalīcijas partneris JL, kurš jebkurā mirklī izmantos iespējas destabilizēt jau tā ļoti nestabilās valdības pozīcijas.
JL atliek vien paļauties uz to, ka arī zaļie un zemnieki, lai arī akcentē līdera lomu valsts pārvaldē, aktualizējot Aivara Lemberga iespējas būt par premjera kandidātu, vairāk to izmanto kā politiskās pozīcijas nostiprinošu faktoru, nevis taktisku ieroci politiskā cīņā.
Ņemot vērā šos apsvērumus, Dombrovska valdībai nemaz nav tik izšķirošs decembra beigās gaidāmais Satversmes tiesas spriedums pensiju lietā. Jā, tas jebkurā variantā ļoti aktivizēs politisko vidi, bet diez vai būs uzskatāms par to apokalipses mirkli politiķiem, par kuru runā, piemēram, sociālantropologs Roberts Ķīlis. Apokalipses vēl nav un nebūs tik drīz. Laukumā pie Ministru kabineta vēl teltīm vietu diezgan, un politiskajā retorikā vēl visi vārdu dunči nav mesti.