It kā pēc desmitiem nevajadzētu varēt veikalos nopirkt alkoholiskus dzērienus. Tā vismaz likumā ir rakstīts. Mana pieredze gan liecina, ka šo likumu pārkāpj tik bieži un tik atklāti, ka ir pamats uzdot jautājumu – vai tāds likums vispār ir vajadzīgs?
Dažādi veikali šo noteikumu apiet dažādos veidos. Daži atkorķē pudeli, jo tad it kā skaitoties, ka pudele iegādāta kafejnīcā patērēšanai uz vietas. Citi tirgo zem letes, savukārt citi laikam maksā attiecīgām iestādēm, lai pievērtu acis. Neesmu jau likuma apiešanas eksperts, tādēļ īpaši nespekulēšu par dažādiem veidiem – pietiks ar fakta konstatēšanu: dabūt alkoholu pēc desmitiem vakarā Rīgā nav grūti.
Es arī nevaru spriest par policijas darbību, jo par to neko nezinu. Es nezinu, kādā veidā un cik bieži diennakts veikali tiek pārbaudīti. Bet es zinu, ka tās reizes, kad kādā pasākumā ir beidzies alkohols un pulkstenis jau rādījis pēc desmitiem, vienmēr ir bijis zināms kāds netāls veikaliņš, kas labprātīgi pārdevis pudeli viskija vai šņabja.
Mana, un mana pazīšanās loka, pieredze šajās lietās liecina par vienu lietu – alkohola tirgošanas ierobežojumu drīzāk ir likums likuma pēc, likums ķeksīša pēc, nevis reāls mēģinājums ierobežot alkohola patēriņu.
Kas tad no šī likuma visvairāk cieš? Es pieņemu, ka tas ir tas cilvēks, kas bijis spiests strādāt virsstundas un grib mājas mierā pirms gulētiešanas, pēc smagas darbu pilnas dienas, izbaudīt kādu aukstu aliņu. Kā jau visi alus mīļotāji var apliecināt – garas dienas un pārstrādāšanās sekas vislabāk ārstē ar vienu vai diviem alutiņiem!
Tāpēc vien ir vērts uzstādīt jautājumu – kam šis likums īsti ir vajadzīgs? Tie, kuri grib dzert, zinās „pareizo” veikaliņu, bet tie, kuri dažādu iemeslu dēļ nav paspējuši savlaicīgi iegādāties alutiņu netiks pie savas atslodzes. Tātad sanāk, ka šis likums neierobežo to grupu dzeršanu, kurām varbūt derētu samazināt alkohola patēriņu, kāpēc arī šis likums dziļākajā būtībā ir lieks.