Vakar Latvijas Radio, un šodien citos Latvijas masu mēdijos, tiek apspriestas baumas, ka nākamais Latvijas vēstnieks Krievijā varētu būt bijušais premjers Aigars Kalvītis.
Par šo baumu patiesību šobrīd grūti spriest, un arī Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš ļoti atturīgi komentē šo jautājumu, bet nav grūti iedomāties, ka ietekmīgi politiski un ekonomiski spēki Latvijā (un neapšaubāmi arī Krievijā) labprāt redzētu Kalvīti vēstnieka Krievijā godā.
Kalvītim ir pieredze strādāt ar Krieviju – viņš kā nekā bija tas, kurš parakstīja robežlīgumu. Laika apstākļi arī ideāli – Kalvītis atstāj Tautas partijas (TP) priekšsēdētāja amatu, bet bijušo vēstnieku Krievijā Andri Teikmani atsauc uz Ārlietu ministriju, un Kalvītis jau noteikti negrib palikt bezdarbniekos. Politiskie apstākļi tādā ziņā arī runā par labu Kalvītim – prezidents Zatlers attiecās apstiprināt Vairu Paegli par vēstnieci ANO, bet viņš jau tagad noteikti būs sapratis pateicības sistēmas medicīnā un politikā līdzības. Zatlers ir parādā TP un to viņš zina. TP – un, es pieņemu, arī pārējo koalīciju partneru – interesēs ir dabūt „savējo“ cilvēku tik svarīgā postenī. Un tad vēl paliek pirmajā rindkopā minētie ekonomiskie spēki, kuri uzskata Kalvīti par viņiem labvēlīgu.
Ja nu bijušais premjers tiktu iecelts par vēstnieku Krievijā, ko tas īsti nozīmētu mūsu valstij? Oligarhiem un citiem pelēkajiem kardināliem būs vieglāk bīdīt savas ekonomiskās intereses Krievijā. Ja jau tagad tāda lieta kā mazināta energoatkarība no Krievijas šķiet neaptverams sapnis, tad ar Kalvīti pat visnaivākajais vairs nesapņos. Tas arī būtu loģisks koalīcijas varas centralizācijas politikas turpinājums – „savējos“ ielikt svarīgos posteņos, kamēr pret iestādēm un personām, kuras mēģina saglabāt neatkarību iepretī valdībai, tiek veiktas aktīvas pretdarbības. Tas arī būtu mājiens, ka pašreizējā valdība saredz Latvijas nākotni Krievijā, nevis Eiropā – uz Maskavu aizsūtīt personu, kurai pirmā vietā būs nevis valsts intereses, bet partijas biedru ekonomiskās, norāda, ka pašreizējā koalīcija par tādu lietu kā valsts likteni nerūpējas, ja vien pašiem kabatas pilnas.
Pašam ārlietu resoram tas arī būtu trieciens. Iekšēji, jo Kalvītis nav karjera diplomāts un politiski iecelti vēstnieki vienmēr lec acīs pašiem ministrijas ierēdņiem. Tomēr nopietnākais trieciens būs ārēji. Kalvītis bija spiests demisionēt dēļ tautas neapmierinātību ar viņa darbu, bet ja viņu iecels par vēstnieku Latvijai varbūt visnozīmīgākajā vēstniecībā – tas tautai nepatiks un tas mazinās sabiedrības uzticību Ārlietu ministrijai.
No šiem aspektiem skatoties var secināt, ka Kalvītis kā Latvijas vēstnieks Krievijā būtu katastrofa pašai Latvijai. Un daudz bīstamāka katastrofa, nekā kad viņš bija premjers, jo, būdams premjers, vismaz viņa darbība un mērķi bija kaut cik skaidri redzami, kamēr noslēgtajā diplomātiskajā pasaulē neviens īsti nezinās un nevarēs atklāt viņa īsto darbību un tās mērķus.
Tāpēc es ļoti ceru, ka šīs izskanējušās baumas arī paliks baumas, un, ka par vēstnieku Krievijā izvēlēsies kādu pieredzējušu augsta ranga diplomātu, nevis politisku TP ieliknīti.