Drīz izskanēs šis 2008. gads. Tirdzniecības centri ir pilni ar cilvēkiem, kuri izmanto iespējas iegādāties jaunā gada sagaidīšanai paredzēto šampanieti, par vecajām cenām.
Vienlaicīgi politiķi sola sūru un skarbu nākamo gadu, ko jau tagad daudzi cilvēki izjutuši, saņemot nevis Ziemassvētku prēmiju no darbadevēja, bet paziņojumu par atlaišanu.
Ja pirms kāda pusgada stāstīja, ka viss būs labi, ja pirms pāris mēnešiem vēl stāstīja, ka ar Parex viss ir kārtībā, tad tagad valdošo balsis skan pavisam citādāk – tagad saka, ka viss ir slikti un būs tikai vēl sliktāk. Viena lieta gan nav mainījusies, un tā ir valdošo atbildības sajūta, kura joprojām ir neeksistējoša. Pie vainas ir globālā finanšu krīze, nevis pašas valdības ilggadējā nekompetence un tendence neieklausīties finanšu tirgus ekspertiem, kuri jau pirms vairākiem gadiem brīdināja par milzīgo inflāciju un pārkarsušo ekonomiku.
„We will be taupīgi!“ Šis teiciens ir bezmaz vai rekordātrā laikā folklorizējies, bet kā tad īsti ir ar to taupību? Nonākusi bezizejas situācijā, valdība izlēma rīkoties tāpat, ka otrs tās nozīmētais vaininieks ekonomiskajā lejupslīdē. Valdība paņēma milzīgu kredītu nebūdami skaidrībā par to, kā kredītu atmaksās – lai gan valdība pati pārmet saviem iedzīvotājiem tieši to pašu. Saprotams, šāds variants nav tas sliktākais, ja skatās no pie varas siles esošo cilvēku skatpunkta – man tomēr ir tādas aizdomas, ka ekonomikas stimulēšana lielā mērā nozīmēs valdošai elitei tuvi esošu uzņēmumu atbalstu.
Varbūt arī tieši tajā nostājā ir jāmeklē pamats vēl vienam Slaktera folklorizētam teicienam – „My answer will be. But I will not say.“ Krīzes laikos savējie ir jāatbalsta, bet es to neteikšu, jo cilvēki to nesapratīs – tā arī varētu interpretēt iepriekšējā teikumā minēto Slaktera citātu. Lai gan no vadības līgumiem nācās atteikties, no uzņēmumu padomēm gan nē. Kā piemēru var minēt, ka Satiksmes ministrs Ainārs Šlesers pirms nepilna mēneša pat pamainījās savā pārraudzībā esoša valsts uzņēmuma padomi paplašināt – tā tagad sastāvēs no četriem cilvēkiem, nevis trijiem. PVN paaugstināšana un pārējie valdības spertie soļi liecina par to, ka smagākā nasta būs jānes tiem, kuri pelna salīdzinoši maz, kā arī tiem, kuri pieder vidusslānim.
Tagad varbūt lasītājs domās – kāds šim visam ir sakars ar virsrakstu? Autors taču solījās runāt par 2009. gadu, bet tagad tikai gvelž par jau zināmiem 2008. gada notikumiem! Ļaujiet man paskaidrot – ja neskaita to, ka būs smaga krīze, no kuras visvairāk cietīs ierindas pilsoņi, vienīgā lieta, par ko varam būt droši, ir, ka politiķi turpinās melot, krāpt un zagt tāpat, kā šogad. Tieši tāpēc es ceru, ka 2009. gads būs tas gads, kad protesti pret esošo sistēmu turpināsies un kļūs intensīvāki. Es ceru, ka cilvēki sapratīs, ka lai kaut ko mainītu uz labo pusi, nevar sēdēt mājās un sūdzēties par to, cik viss ir slikti. Es ceru, ka 2009. gads būs tas gads, kad pilsoniskā sabiedrība beidzot izaugs liela un spēcīga, un ieņems savu vieto Latvijas valsts demokratizēšanas procesā.
Es tiešām ticu, ka pienāks tas laiks, kad arī Latvijā tautas ievēlētie pārstāvji pildīs savus uzdevumus godam un kalpos tautas un valsts labā, nevis tikai un vienīgi savtīgajām interesēm. Es tiešām ticu, ka tas laiks arī pienāks pietiekami drīz; ka nebūs jāgaida paaudžu paaudzēm, lai kaut kas mainītos. Es tam tiešām ticu – bet lai tas notiktu, tautai jābūt spējīgai un gatavai cīnīties par savām tiesībām.
Un tāds arī būs mans jaunā gada vēlējums Latvijas valstij – lai tauta būtu spējīga un aktīva un ļautos ticēt pārmaiņām, nevis grimtu cinismā un apātijā, lai cik grūti laiki nestāvētu mums visiem priekšā.