Latvijai ir jauns premjera kandidāts - Valdis Dombrovskis - bet priecīgas ziņas no viņa varam negaidīt. Atšķirībā no iepriekšējās valdības, Dombrovskis jau no sākta gala ir, šķietami mērķtiecīgi, sagrāvis visas ilūzijas par ātru atkopšanos, "tikai" 5% IKP kritumu un salīdzinoši pieņemamu budžeta deficītu. Ja Ivars Godmanis un viņa palīgrūķītis - Atis Slakteris - teica, ka situācija ir nopietna, ka jostas būs jāsavelk, bet, ka viss būs kārtībā, tad Dombrovskis runā daudz tiešāk, daudz apokaliptiskāk.
Nepagāja ilgs laiks, pirms viņš atklāti pateica, ka valsts stāv bankrota priekšā. Lata devalvācija vairs nav kaut kas mitoloģisks, par ko runā tikai ārvalstu ekonomi un atsevišķi pašmājas disidenti (kurus Drošības policija, izmantojot antidemokrātiskas, totalitāras un apšaubāmas metodes, mēģina apklusināt), tagad arī topošais valsts galva min d-vārdu un naudas drukāšanu kā vienu no iespējamiem variantiem, ja nespēs budžeta grozījumos ietaupīt 700 miljonus.
Vai tā ir tikai politiska stratēģija (mēģināt visu vainu uzvelt iepriekšējai koalīcijai, lai paša partija neciestu pieņemot nepopulārus lēmumus), vai godīgs mēģinājums tautai stāstīt patiesību, to mēs nevaram zināt, bet skaidrs ir, ka uz dzīvi Jūrmalā parastā tauta var necerēt vēl ilgus gadus.
Ko tad Dombrovskim vajadzētu darīt? Ir vairāki varianti, kuri, vismaz publiski, nav apspriesti politiskās elites starpā. Varbūt tas nozīmē, ka mani priekšlikumi ir pārāk utopiski un nereāli, ka tie ir pārāk radikāli, bet bez radikāliem soļiem mēs krīzes upē noslīksim, nevis to pārbridīsim.
Sāksim ar mazu, bet būtisku soli - likvidēsim valsts uzņēmumu padomes, vai vismaz radikāli samazināsim to locekļu skaitu, kā arī noteiksim maksimālu sēžu skaitu mēnesi (teiksim - divas) un fiksētu samaksu par dalību katrā sēdē (teiksim - 30 latus). Jā - tas solis pats par sevi neko daudz (uz "lielā" fona) neietaupīs, bet tas būs svarīgs mājiens, kas norādīs, ka ieliknīšu laiks ir garām. Savāksim kādus piecus miljonus tur.
Tālāk turpināsim ar valsts uzņēmumiem kā tādiem. Sāksim izvērtēt to finanses. Kāpēc valsts pakļautībā esošiem uzņēmumiem ir uzkrājumi 200 miljonu latu apmērā? Vai to naudu krīzes laikā nebūtu lietderīgāk izmantot budžeta robu aizpildīšanai? (Protams, ka būtu!) Kā mēs to panāksim? (Par to jādomā juristiem.)
Vienlaikus izskatīsim šo uzņēmumu "meitas". Kā svētdienas vakarā ziņoja gan "Nekā personīga", gan "De Facto" - pēc žurnālistu rīcībā esošās informācijas notiek, iespējams, šaubīgs (vai pat pretlikumīgs) darījums, kas varētu izmaksāt 6 miljonus. Es domāju, ka šis nav ne tuvu vienīgais - kur ir liela nauda un nesakārtota likumdošana, tur ir arī blēži. Man šķiet, ka rūpīgi izskatot šīs struktūras, varētu atrast naudu, kas citādi tiktu mīklainos apstākļos iztērēta.
Šie soļi nav tikai tādi, kas palīdzētu valsts kasi piepildīt, bet arī tādi, kas liecinātu par vēlmi vienu reizi par visām tikt galā ar esošām korumpētām struktūrām. Tā, turpināsim izskatīt konkrētus priekšlikumus.
Ko dara Starptautiskais Valūtas fonds (SVF)? Kādi īsti ir nosacījumi, uz kuriem balstās aizdevums? Cik daudz viņi no mums var prasīt (politekonomiskā nozīmē)? Pēdējā laikā arvien biežāk rodas iespaids, ka tieši SVF izvirza visstingrākās prasības un izsaka vistiešākos draudus (drauds izteikts diplomātiskā valodā tāpat ir drauds un nekas cits). Lai arī Eiropas Komisija (EK) ir izteikusi prasības, tās nebūt nav bijušas tik kategoriskas, kā SVF prasības. Iespējams, ka mēs bez SVF naudas nekādīgi neiztiksim, un pastāv arī iespēja, ka mēs nekur citur naudu nedabūsim, bet es tomēr uzskatu, ka vajag rūpīgi izskatīt iespējas aizņemties no kādas citas organizācijas vai valsts, jo SVF izteikumi ir atbaidoši.
Samazināt pensijas. Ja nedarīsim tieši tā, kā SVF saka, tad varam arī bankrotēt vai devalvēt. Ja nedejosim pēc SVF stabules - paši vainīgi. Tieši aizdevuma daļa, ko saņemam no SVF, ir tā bīstamākā. Kāpēc? Kamēr EK interesēs ir sekmēt mūsu valsts atkopšanos, jo mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts, un kamēr citu valstu, kuras aizdod naudu, intereses ir līdzīgas (it īpaši ziemeļvalstu, kuru ekonomijas caur to valstu bankām ir cieši saistītas ar mūsējo), tad SVF interesē tikai un vienīgi peļņa.
Dziļākajā būtībā SVF ir vienalga, vai Latvijā badā mirs pensionāri, kamēr tā dabūs savu naudu atpakaļ ar uzviju. Dziļākajā būtība es nedomāju, ka SVF būtu kaut kas pretī lata devalvācijai, ja vien viss aizdevums Latvijai jau būs aizdots un SVF domās, ka naudu dabūs atpakaļ - kā nekā, devalvācija nozīmētu 10-20% lielāku valūtas fonda peļņu. Citu valstu pieredze, ar Argentīnu kā spilgtu piemēru, liecina, ka SVF uzspiestās reformas ne vienmēr sekmē valsts attīstību. Tātad - vajag pārskatīt līguma noteikumus un iespējas, ja nepieciešams, iegūt aizdevumus citviet.
Tie ir daži konkrēti priekšlikumi, kurus īstenojot varētu atrast nozīmīgu daļu no nepieciešamiem 700 miljoniem. Vēl, manuprāt, vajadzētu ieviest progresīvo ienākumu nodokli; samazināt algas tiem valsts ierēdņiem, kuri visvairāk pelna; samazināt "liekēžu" skaitu valsts aparātā; steidzami apgūt Eiropas fondu naudu; stimulēt uzņēmējdarbību un tā tālāk, un tā joprojām, bet tā kā Dombrovskis šķiet gatavs tās reformas (neskaitot progresīvo ienākumu nodokli) īstenot uzreiz pēc apstiprināšanas premjera amatā, netērēšu laiku par tām rakstīdams, bet nobeigšu šo rakstu naivi cerot, ka šoreiz tiešām kaut kas mainīsies.
Ka šoreiz deputāti pirmā vietā liks valsti un tautu, nevis savas personīgās intereses.