Pēdējās dienās, kamēr prese bijusi pilna ar rakstiem un viedokļiem par lugu “Latvija Krīzojas” otro cēlienu, ir notikušas divas lietas, kas norādā, kādā absurdā līmenī darbojas atsevišķas šīs valsts organizācijas un tiesas:
18. martā AKKA/LAA paziņoja, ka organizācija ir vērsusies pie vairāku simtu mājas lapu īpašniekiem, jo tie savās lapās ir ievietojuši populārā videoportālā youtube.com pieejamus videoklipus, izmantojot t.s. embed funkciju. AKKA/LAA to uzskata ne tikai par autortiesību pārkāpumu (kas ir ļoti apšaubāms apgalvojums), bet pat iet tik tālu, ka nosauc youtube.com par Latvijā nelegālu lapu. Interneta lietotāju reakcija sekoja, un minētajā portālā tika ievietots videoklips “Latvijas blogeru protests pret AKKA/LAA”. Šķiet, ka šī akcija veiksmīgi “aizgājusi”, jo tai šodien pievienojās arī “Latvijas Mūzikas kanāls” un mūzikas ierakstu izdevniecība “Platforma Music”.
Savukārt 19. martā Rīgas apgabaltiesa lēma sodīt dzejnieku Rihardu Bargo, literatūras mēnešrakstu “Karogs” un interneta portālu “Delfi” par goda un cieņas aizskaršanu. Dzejniece Agita Draguna bija vērsusies tiesā sakarā ar R. Bargā darba “tenkas” publicēšanu, un tiesa viņas prasības apmierināja. Saturs, kas dzejnieci tik ļoti aizvainoja, bija sekojošs: "dzejnieki agita draguna un ronalds briedis vienu laiku gulēja kopā un miegā tik nemierīgi grozījās, ka regulāri no rītiem modās, šķērseniski pārkrituši viens pār otru, tādejādi veidojot perfektu hitleriskās vācijas kāškrustu. šis fakts abus nabadziņus mocīja un satrauca tik ļoti, ka viņi beigu beigās tomēr nolēma pašķirties, ko veiksmīgi arī izdarīja".
Tiesa savā spriedumā neņēma vērā iebildumu, ka “tenkas” esot literārs darbs, bet skaidroja, ka "nav nozīmes atbildētāju iebildumiem, ka šīs tenkas uzskatāmas par literāro anekdoti un ka šī raksta autors sākumā ir izdarījis atzīmi, ka tās ir tikai tenkas, visi tajās aprakstītie notikumi visdrīzāk ir izdomāti un jebkura sakritība ar reālo dzīvi uzskatāma par laimīgu nejaušību". Absurds gan ar šo nebeidzās, jo tiesa arī nolēma, ka Karogam un Delfiem jāpanāk, lai R. Bargā teksts vairs nebūtu atrodams interneta meklētājos vai arī būtu atrodams tikai kopā ar atvainošanos (kas, saprotams, nav realizējama prasība).
Tātad – divās dienas divas konkrētas lietas, abas vērstas pret veselo saprātu un vārda brīvību. Ja arī pirmajā gadījumā AKKA/LAA paziņojums izraisīja tikpat daudz smieklu un izbrīnu par iestādes nekompetenci kā sašutumu, tad otrais gadījums ir daudz nopietnāks. Tiesa ir lēmusi, ka konkrēts literārs darbs ir, dziļākajā būtībā, iznīcināms. Pirms trisdesmit gadiem Latvijā valdīja cita vara, kas arī uzskatīja “nepatīkamus” literārus darbus par iznīcināmiem. Šobrīd gan Latvija it kā ir demokrātiska valsts, bet tik tālu (nemaz nerunājot par dažiem netīkamo Satversmes 100. pantu) tiesa laikam neizdomājās.
Šīs nav ne tuvu vienīgās pret vārda brīvību vērstās akcijas pēdējā gada laikā – vārda brīvība tiek arvien vairāk nonivelēta un ignorēta, vai nu “cēlu” mērķu vārdā, vai, kā šajos gadījumos, idiotisma izpausmes dēļ. Interesanti ir, ka R. Bargā lietā tiesa ir panākusi tieši to, ko spriedumā vēlas aizliegt, proti, raksta tālāko izplatīšanu, jo minētais teksts ir citēts, piemēram, ziņu aģentūras “Leta” ziņā par šo lietu, kā arī šajā blogā un daudzās citās interneta vietnēs. Jau tikai dažas stundas pēc sprieduma publiskošanas ir redzēti vairāki uzsaukumi, kuros aicina pārpublicēt darbu “tenkas”, tātad - kārtējais protesta vilnis internetā ir sācies.
No vienas puses, tendence ir bīstama. Ja organizācijas ar draudiem vēršas pie mājas lapas īpašniekiem, neskatoties uz to, ka tie neko nelikumīgu nav darījuši (ko paskaidros jebkurš interneta lietotājs, kas ir tuvāk iepazinies ar hipersaišu jeb linku pielietošanu); ja tiesas lemj totalitārai valstij cienīgi un aizliedz literārus darbus, tad, jā, situācija ir nopietna. Bet, skatoties no otras puses, abos augšminētos gadījumos interneta lietotāji ir operatīvi noreaģējuši pret šiem autoritārisma kārojošiem melnajiem bruņiniekiem, dziļākajā būtībā panākdami to, ka AKKA/LAA un tiesas darbību rezultāts pat nav Pirra uzvara, bet graujoša sakāve virtuālajos karalaukos. Un, ja mēs mīlam demokrātiju un cienam vārda brīvību, mums par to ir jābūt ļoti pateicīgiem.