"Raganu medības" hokejā – atgriežamies 400 gadu tālā pagātnē

Andris Deniņš, Latvijas Hokeja federācijas (LHF) bijušais valdes loceklis.

Latvijā hokejs allaž bijis cieņā un visai plaši apspriests temats, īpaši tagad, kad vairāki Latvijas hokeja saimniecības pārstāvji “parūpējušies” par to, lai hokeja notikumi būtu vēl aktuālāki. Tā, piemēram, “DINAMO Rīga” prezidenta Jura Savicka lēmums aizliegt talismanam Jurčikam Raganam - vienam no pašiem uzticamākajiem faniem - apmeklēt Rīgas “Dinamo” hokeja spēles ir kaut kas no zinātniskās fantastikas, taču zināmā mērā atspoguļo Latvijas hokejā notiekošo.

Man nekad nav bijis skaidrs, kāpēc, vispār, Latvijas komandai jāpiedalās Krievijas čempionātā, kurā dominē viens sponsors un kura kvalitāte nebūt nav augsta. Pat politiski nav konsekvences - “Jauno vilni”, kas bija balstīts uz komerciju - padzenam, “Dinamo”, kas nav balstīts priekš Latvijas, ne uz kā - atbalstam. Mans viedoklis, ka “Dinamo” nav jāpiedalās KHL. Ir jāatrod citas alternatīvas, kuras ir visai daudz un nav jāgaida, kamēr krievi izmet aiz borta “Dinamo”, kas ir visai ticams.

Februārī Dienvidkorejas pilsētā Phjončhanā notiks ziemas olimpiskās spēles, kur diemžēl, pēc ilgāka pārtraukuma, nepiedalīsies Latvijas hokeja izlase. Iemesli var būt daudz un dažādi, tostarp pietiekami objektīvi - var jau būt, ka Vācijas hokeja izlase bija spēcīgāka un esošā situācija ir likumsakarība, nevis nejaušība. Lai būtu likumsakarīgi, nepieciešams sakārtot gan pieaugušo, gan jauniešu izlasi jeb hokeja saimniecību.

Aizvadītajā Pasaules čempionātā Latvijas U20 vecuma hokeja izlase palika otrā aiz Kazahstānas, nespējot atgriezties A grupā. Latvijas hokeja federācijas klauna Viestura Koziola iecere, ka šā vecuma komandai vajadzētu A grupā noturēties vismaz piecus gadus, ir apsveicama, taču jābūt reālam pamatam, lai kas tāds notiktu. Ja atskatāmies pagātnē, tad pēdējo astoņu gadu laikā piecreiz izlase spēlējusi starp labākajiem, divas reizes 1. divīzijā uzvarēts, divas reizes esam palikuši otrie, bet reizi - trešie.

Skaidrs, ka ne U18, ne arī U20 izlases kopējais sniegums nevar būt 100% katalizators tam, kā profesionāļu karjerā veiksies spēlētājiem un, līdz ar to, arī pieaugušo izlasei. Tajā pašā laikā zināmus secinājumus varam izdarīt, ja runājam par saviem konkurentiem kontekstā ar jauno talantu kalvi - dāņiem četri turnīri pēc kārtas elitē, Šveicei jau deviņi. Šīs izlases izcēlušās ar zināmu stabilitāti, kas vainagojās ar individuāli spēcīgu spēlētāju parādīšanos - Nikolajs Ēlerss dāņiem, bet šveiciešiem Niko Hišīrs. Šobrīd mēs varam pasapņot par šāda līmeņa spēlētājiem, taču viena lieta ir skaidra - funkcionāriem jādara viss, lai radītu vidi, kurā varētu rasties šādi talanti.

Arī jauniešu izlasēs pirmo vijoli spēlē puiši, kuri ikdienā trenējas ārpus Latvijas - U20 izlasē tādi bija 11 spēlētāji. Veiksmīga rezultāta pamatā - īpaši valstīm, kurām hokeja resursi (spēlētāji) ir ierobežoti - ļoti būtiska ir komandas saspēle, tāpēc nepieciešamas fundamentālākas pārmaiņas hokeja piramīdas pašā apakšā. Tāpat nepieciešams atbildēt uz jautājumu, kāpēc jaunie hokejisti izvēlas doties uz Šveici, Norvēģiju, Dāniju, Zviedriju vai pat aiz okeāna - Kanādu un ASV?

Latvijā spēcīgākā jauno hokejistu skola ir HS “Rīga”, kas jau izsenis ir ne tikai dažādu vecumu Latvijas jauniešu un junioru izlašu bāzes komanda, bet arī sagatavo hokejistus profesionāļu gaitām un Latvijas lielajai izlasei. Neskatoties uz spēcīgajām tradīcijām, diemžēl skolā valda visai liels haoss, kas, ja netiks sakārtotas, pārskatāmā nākotnē var atstāt ļoti negatīvas sekas visam Latvijas hokejam.

Jau 2013. gadā jauno hokejistu vecāki devās uz Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamentu, lai izklāstītu vairākus sasāpējušos jautājumus. Pēc vairākiem lēmumiem darbs tika uzteikts tā brīža hokeja skolas direktoram Dainim Locim, gan viņa vietniekam administratīvi saimnieciskajā darbā Jurim Ozolam. Lai arī jaunā vadība atnākusi ar solījumiem par labāku dzīvi, arī pēc teju pieciem gadiem minētās problēmas nav atrisinātas - gan organizatoriskā, gan arī saimnieciskā līmenī. Zināms, ka līdzīga rakstura problēmas ir vēl vairākās hokeja skolās.

Šobrīd nav vērts apspriest, kad mums varētu parādīties tāda līmeņa hokejists, kurš Nacionālajā hokeja līgā (NHL) varētu spēlēt vadošās lomas. Te vairāk ir stāsts par hokeja vides sakārtošanu - ja jauniešu līmenī netiks organizētas mērķtiecīgas hokeja infrastruktūru attīstošas darbības, tad pilnīgi reāls scenārijs, ka nākotnē pilnīgi visas izlases atradīsies pirmajā divīzijā. Ukraina, ar kuru pirms gadiem spēkojāmies kā līdzīgs ar līdzīgu, pērn nokrita vēl vienu pakāpienu zemāk - uz pirmās divīzijas B grupu. Tas ir reāls piemērs, kā, nestrādājot ar skatu nākotnē, hokejs var iekrist bezdibenī. Piecelties vienmēr ir grūtāk, tāpēc ir jārīkojas, kamēr nav par vēlu!