Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim
 

Dubultmorāles un dubultstandartu gadījumi mūsu sabiedrībā nav nekas jauns, tie bijuši jau izsenis, ne velti radies pat latīņu teiciens - Quod licet Iovi, non licet Bovi (kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim). Kas mums šķiet nepieņemams no vienas personas vai personu grupas, ir pilnīgi pieņemams no citiem. Kādi gan ir kritēriji? Kāpēc vienā gadījumā sašutumā asinām mietus, bet citā – uzteicam vai labākajā gadījumā – skatāmies caur pirkstiem? Vai svarīgāk ir tas, kurš runā, nevis tas, ko runā?

Viedoklis var būt arī neglaimojošs

Savulaik uzņēmējs Kirovs Lipmans atklātā intervijā, atbildot uz žurnālista jautājumu, kāpēc Latvijā viņu daudzi nemīl, norādīja uz vairākām tendencēm Latvijas sabiedrībā. K.Lipmans atklāti nosauca vairākas lietas, kas, viņaprāt, raksturīgas daļai latviešu. Protams, tās nebija pārāk glaimojošas.

“Pirmkārt, daudzi apskauž mani kā veiksmīgu uzņēmēju. Cilvēku psiholoģija ir tāda - strādāt negribam un arī nestrādāsim. Toties visi ir gatavi uzlidot kā maitu lijas un piesavināties paveikto. Otrkārt, daudzi latvieši ir ļoti lieli nacionālisti. Viņiem ir spēcīgas antipātijas pret krieviem, pret ebrejiem. Ja es nebūtu ebrejs, bet gan latvietis, attieksme būtu pavisam cita un mani nēsātu uz rokām,” tā intervijā pauda K.Lipmans, protams, izsaucot uz sevi uguni.

Neilgi pēc šīs intervijas, Juris Savickis un Guntis Ulmanis publiski pat paziņoja, ka šim cilvēkam (K.Lipmanam) vairs nespiedīs roku. Tā teikt, šāda izrunāšanās pret latviešu tautu nu gan ir pilnīgi nepieņemama.

Kam spiest roku, kam - nespiest?

Nepagāja ne gads, kad publiskajā telpā parādījās arī bijušās Latvijas valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas viedoklis, kurā arī viņa pauž savu vērtējumu par latviešu tautu. Savā viedoklī kādreizējā prezidente apšauba tautas garīgās spējas un psiholoģisko izaugsmi. “Es savu tautu vienmēr esmu idealizējusi. Kad es biju prezidente, man likās, ka mans uzdevums ir to latvietību un Latvijas ļaužu potenciālu atmodināt un kā puķīti aplaistīt. Un tagad, kad es redzu tādas zemiskas lietas un kad tas zemiskums tiek vērsts pret Tevi, zemiskumu var atdzīvināt ar prastiem un nesmalkiem līdzekļiem, un mani skumdina tas, ka mana ticība manas tautas spējām garīgai un psiholoģiskais izaugsmei tiek iedragāta,” tā Vaira Vīķe-Freiberga.

No vienas puses, protams, varētu saprast bijušās prezidentes sašutumu par sabiedrības reakciju, kad viņa, izmantojot starpniekus, tika pie kapavietas I Meža kapos, netālu no Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes atdusas vietas. Taču no otras puses, šoreiz runa nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām. Gan vienā, gan otrā situācijā izskanēja neglaimojošas lietas par latviešu tautu, un pēc loģikas šoreiz arī Ulmaņa un Savicka kungam būtu jāpaziņo, ka vairs nespiedīs roku… kādreizējai prezidentei. Taču diez vai mēs sagaidīsim šādu situāciju un vienlīdzīgu attieksmi pret visiem, kuri uzdrošinās paust savas domas. Nedomāju, ka minētie kungi paliks konsekventi savos uzskatos un atteiksies spiest roku katram, kurš atļausies neglaimojoši izteikties par Latvijas sabiedrību.

Vēl kāds moments - Savicka kungs decembra sākumā izteica apvainojumus skeletonistiem Dukuriem, minot, ka 99,9% Latvijas iedzīvotāju par viņiem vispār neko nezināja līdz šim. Šeit prasās neliela atkāpe - Martins vairākkārt atzīts ne tikai par Latvijas gada labāko sportistu, bet arī Latvijas populārāko sportistu. Turklāt netiešā veidā apvaino viņus dopinga lietošanā. Abi sportisti teju dekādi nesuši Latvijas vārdu pasaulē, startējot augstākajā līmenī. Par ko mēs šeit vēl runājam? Klaja necieņa un kaimiņos esošā lāča interešu lobēšana.

Prognozēju, ka Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātā startēs ar ne vairāk kā 8 - 10 Rīgas “Dinamo” hokejistiem, kuri šobrīd atrodas KHL turnīra tabulas lejasdaļā. Rupji rēķinot, šajā sezonā katru piekto spēli komandai ir “sausais zāģis”. Par šo vajadzētu lepoties un sajūsmā sist plaukstas? Apzinos, ka uz citu komandu fona finansiālās iespējas ir ierobežotas, taču pāris gadus iepriekš tas netraucēja aizvadīt spēcīgas sezonas. Manuprāt, par neprasmi lietderīgi izmantot pieejamos resursus, kas nebūt nav mazi, būtu jākaunas daudz vairāk nekā par Lipmana paveikto LHF vadīšanas laikā.

Kas atšķir Jupiteru no vērša?

Šādās situācijās rodas loģisks jautājums, kas ir tas, kas atšķir Jupiteru no vērša? Kas vienu cilvēku viedokli padara pieņemamu un atbalstāmu, bet citu - kategoriski noliedzamu? Vai tiešām sāls ir nacionālajā piederībā, statusā sabiedrībā, amatā, ietekmē? Varbūt zem tā visa slēpjas sarežģītas taktiskās shēmas, vai arī viss ir daudz vienkāršāk, un viedokļi tiek vērtēti pēc principa - patīk vai nepatīk pats cilvēks?

Nothing personal, it's just business!

Dubultmorāle ir pastāvējusi kopš neatminamiem laikiem un pastāvēs vēl ilgi. Tā pārāk dziļi iesakņojusies mūsu sabiedrībā. Fakts, ka pat tik atpazīstamas personas nekautrējas to atklāti demonstrēt, liecina, ka daudzu izpratnē dubultmorāle nav nekas nosodāms. Sak, kas gan tur slikts - vienam pateicu vienu, otram - kaut ko citu. Nothing personal, it's just business! Bizness ir un paliek bizness, bet arī tur nevajadzētu aizmirst par morāli un ētiku.

Manā uztverē dubultmorāle ir tāda divgalvaina vista, kas kladzina uz divām pusēm, turklāt uz katru pusi kaut ko citu. Nevajadzētu gan sevi cienošiem vīriem nolaisties līdz tādam līmenim, bet jāsaglabā džentlmeņu cienīgu morālo stāju.

Andris Deniņš, LU Ekonomikas un vadības fakultātes profesors