Bērni piedzimst ar bioloģisku vajadzību pēc attiecību saiknes veidošanas. Nav iespējams veselīgi attīstīties un augt, ja līdzās nav patstāvīgas un drošas piesaistes personas. Bērni, kuri aug bērnu aprūpes iestādēs, cieš no piesaistes personas trūkuma, piedzīvojot agrīnu piesaistes traumu, – nošķirtību no bioloģiskā vecāka, bet vēl pirms tās, bieži vien arī pamestību novārtā. Bērniem augt ģimeniskā vidē nozīmē attīstīties un piedzīvot fizisko un emocionālo attiecību apmierinājuma pieredzi, nevis izdzīvošanu un attiecību zaudējumu sēras.
Viena no visbiežāk sastopamām problēmām bērniem un pusaudžiem, kuri piedzīvojuši agrīnu atdalīšanu no ģimenes, pamešanu novārtā vai kādu citu vardarbības formu, ir izsalkums pēc pieskārieniem un attiecību bada izjūta. Izsalkums pēc pieskārieniem bērniem ir tik liels, ka viņi meklē gādību un emocionālas rūpes ar pieskārienu palīdzību instinktīvos un primitīvos veidos, - kaujoties, pieskaroties svešiniekiem, agrīnos seksuālos kontaktos u.c. Augot ģimeniskā vidē ir iespēja saņemt gādību, atsaucību vajadzībām un aprūpi ar pieskārienu palīdzību, apmierināt savas dabiskās, emocionālās un fiziskās vajadzības.
Bērnam ir svarīgas noturīgas, patstāvīgas un drošas attiecības, kuras var iegūt ģimenēs, kuras uzņem bērnus savā aprūpē un patiesi rūpējas par bērna emocionālo un fizisko labsajūtu. Šobrīd Latvijā pastāv vairāki statusi, kas bērniem no bērnu aprūpes iestādēm nodrošina ģimenisku vidi:
Viesģimene ir ģimene, kas ir gatava būt par draugu un sniegt bērnam no bērnu aprūpes iestādes visdažādāko atbalstu. Regulāri kopā ar bērnu pavadot laiku, tiek veidotas uzticamas un draudzīgas attiecības.
Aizbildnība ir statuss, kas ļauj pildīt vecāku pienākumus un tiesības. Aizbildnim ir jānodrošina bērnam labvēlīgi sadzīves apstākļi un aprūpe. Vēsturiski aizbildnis ir kāds bērna radinieks vai cits bērnam pazīstams pieaugušais.
Audžuģimene piedāvā mājas bērnam, kurš ir nonācis krīzes situācijā līdz šī situācija tiek atrisināta un bērns var atgriezties bioloģiskā ģimenē vai citā pastāvīgā ģimenē. Audžuģimene nodrošina bērnam labvēlīgus sadzīves apstākļus un aprūpi uz laiku, kamēr bērns tajā atrodas.
Adoptētāji adoptē juridiski brīvu bērnu un kļūst par bērna vecākiem, rodas radniecība. Adopcija ir juridiska bērna pieņemšana ģimenē ar visām izrietošajām tiesībām un pienākumiem.
Bērni savas traumas lielākoties ir ieguvuši attiecībās un tieši pieaugušie ir bijuši pāridarītāji, tādēļ gaidīt, ka bērns uzreiz uzticēsies un būs pateicīgs par jauno iespēju, novērtēs jaunās ģimenes pūles un atbalstu, būtu liela kļūda. Tas nozīmē, ka ienākot bērnam ģimenē, jaunajiem aprūpētājiem ir jāapzinās dzīve bez gaidām, traumu pieredzējušajam bērnam, sniedzot, jaunu, pieredzi attiecībās ar pieaugušo.
Iedzīvojoties jaunajā ģimenē, sākotnēji bērnam vajadzīga tikai gādība un rūpes. Uzdevumi, struktūra, mācīšanās un ģimenes noteikumi nav prioritāte pārejas brīdī, jo bērna smadzenes atrodas adaptācijas stresā, tām vajadzīgs mierinājums, atbalsts un pieņemšana. Ir jāatceras, ka šīs pārmaiņas var bērnā rosināt bailes, skumjas, sēras un dusmas par vēl vienu dzīves daļu, kura mainās.
Bērni, kuri auguši ārpusģimenes aprūpē, vissāpīgāk ir bijuši ievainoti tieši savstarpējo attiecību ar vecākiem kontekstā, līdz ar ko viņu emocionālā un fiziskā stāvokļa uzlabošanos ir iespējams panākt tikai veselīgās, gādīgās attiecībās, kuras bērnu stiprina, nenošķir, bet sniedz apzinātu drošības izjūtu. Pieaugušajiem, kuri ir gatavi savā ģimenē uzņemt un rūpēties par bez vecāku gādības palikušiem bērniem ir jāapzinās trīs būtiski mērķi:
Saprast un pieņemt bērna dzīves pieredzi, kas visbiežāk ir bijusi bērnu emocionāli traumējoša. Attīstīt izpratni par to, kā agrāk pieredzētais ir ietekmējis ikvienu bērna attīstības jomu. Mēs sev vaicājam, kas ar bērnu ir noticis, nevis, kāpēc bērns tā uzvedas. Tā ir izpratne par to, ka uzvedība vienmēr par kaut ko liecina.
Atzīt, ka bērnu uzvedības cēlonis ir trauma. Rūpējoties par bērnu ar traumatisku pagātni, ir jāspēj atpazīt baiļu un trauksmes ierosinātas uzvedības izpausmes, kas visdrīzāk ir saistītas ar bērna pagātni.
Galvenais ir izveidot saikni un tikai pēc tam koriģēt bērna uzvedību. Iemācīties reaģēt tā, lai bērns spētu droši atsaukties un veidot saikni kā atbildes reakciju.
Nepieciešams skaidri apzināties, ka aiz katras emocionālās, verbālās vai uzvedības izpausmes, slēpjas kāda vajadzība par kuru bērns signalizē, tāpēc ir svarīgi spēt atpazīt un orientēties uz vajadzībām, nevis uzvedību! Mēs varam pieņemt lēmumu un rīkoties, lai ikvienam, bērnam būtu iespēja izaugt ģimenē - kāda gādīga pieaugušā aprūpē.