Pēdējā laika kampaņa par augstskolu vadības un ārzemju vieslektoru valodas prasību “nekavējošu atcelšanu” atspoguļo vai nu nespēju reāli domāt, vai vēlmi izdzēst latviešu valodu no augstākās izglītības un zinātnes jomām. Mēģināšu paskaidrot vienkārši.
Augstskolām nav ierobežojumu vieslektoru, viesprofesoru piesaistē. Piesaistes procents dažādās augstskolās ir visai atšķirīgs - no procenta līdz turpat vai pusei - kas acīmredzot norāda uz izglītības specifiku, naudiskajām iespējām un konkrētās augstskolas profilu. Uz šiem speciālistiem latviešu valodas prasības netiek attiecinātas. Taču vēlētiem profesoriem un vadībai latviešu valoda ir jāpārvalda pilnībā, jo šie cilvēki ir iesaistīti augstskolas pārvaldē, pieņem lēmumus, piedalās sapulcēs, vērtē kolēģu darbu, iepazīstas ar dokumentiem, ministrijas rīkojumiem, raksta atbildes, akreditācijas dokumentus, pašnovērtējumus utt. Birokrātiskā slodze augstskolās diemžēl ir milzīga un pieaug.
Iedomāsimies universitātē ievēlētu angļu profesoru Džonu Smitu, vai ķīniešu Lai Tjuņu, kas latviešu valodu nezina. Viņu darbošanās augšupminētajās jomās ir iespējama tikai trīs veidos.
Pirmais variants - sapulcēs, apspriedēs, vēlēšanās un citos koleģiālos pasākumos tie būs statisti, kas neko nesaprotot balsos kā citi, vai, draugu ietekmēti, pieņems pašiem neizprotamus lēmumus. Kādam viņu vietā arī nāksies pildīt visus rakstu darbus.
Otrais variants - šiem ārzemju speciālistiem ir jāpiešķir personālie tulki un tulkotāji, kas tos pavada gluži vai dienas garumā.
Trešais variants - mutiskā un rakstiskā saziņa šo indivīdu dēļ katedrās, fakultātēs, augstskolās un augstākās izglītības jomā kopumā pāriet uz citu valodu. To mēs jau esam pieredzējuši kopš 1940. gada, un tieši to valodas likumi ir aicināti nepieļaut.
Runāt par “dunča dūrienu mugurā”, ar to domājot Satversmes un likumu izpildi, liecina vai nu par tiesisku nihilismu, vai nespēju loģiski formulēt domu.