Pašlaik izglītības reformā iezīmējas jauns pavērsiens – valdībā iesniegts jauns Pamatizglītības standarta projekts, kas ir pilnveidots. Tajā vairs nav diskutablo formulējumu, uz kuriem norādīja Latvijas Pedagogu dome (LPD), un kas bija pretrunā ar Satversmi, Latvijas kultūras vērtībām un politiskajām reālijām.
Tomēr, lai to pieņemtu pašreizējā redakcijā, ieteicams atjaunot standartā vērtībizglītības dimensiju - kāda tā tika piedāvāta sākotnējā projekta variantā, kas tika publicēts apspriešanai (tas ietvēra 12 tikumu izvērsumu, kas atrodami arī „Ministru kabineta noteikumos par izglītojamo audzināšanas vadlīnijām”). Joprojām diskutabls ir princips, ko paredz standarta projekts - noteikt stundu skaitu mācību priekšmetos trijiem gadiem, nevis viena gada garumā. Tas rada bažas, ka, pārejot no skolas uz skolu, daži skolēni varētu kādu mācību priekšmetu vispār neapgūt.
Standarta projektā ir ļoti vispārīgi un nekonkrēti formulēti skolēnu sasniedzamie rezultāti. Atklāts ir jautājums - kā organizēt eksāmenu un pārbaudes darbu sistēmu, lai skolotāji un skolēni tiem būtu sagatavoti, kā nodrošināt to, ka pamatizglītībā skolēni visā Latvijā saņemtu līdzvērtīgu izglītību, apjēgtu, kurā virzienā viņiem ir spējas un intereses, un iegūtu izpratni par vērtībām, kas veicina saliedētību mūsu etniski un sociāli tik neviendabīgajā sabiedrībā. Tāpēc tik svarīga ir tikumiskā audzināšana un vērtībizglītība.
Svarīgi arī projekta iesniedzējiem vienoties ar skolotāju profesionālajām organizācijām par stundu skaita izmaiņām atsevišķos mācību priekšmetos, kas nav izdiskutētas un pamatotas, piemēram, riski literatūrā pazaudēt mācību stundas ieviešot jaunu un līdz galam neaprobētu mācību priekšmetu „Drāma”, palielinot sporta stundu skaitu, samazinot 6. klasē mūzikai vienu stundu u.tml..
Viss iepriekšteiktais nozīme, ka ļoti svarīgi ir, kāds būs nākamais izglītības un zinātnes ministrs un komanda, ko viņš/viņa veidos. Vai būs reformu pēctecība un vai visi diskutablie jautājumi tiks risināti, ņemot vērā profesionāļu ieteikumus un iebildumus? Vai tiks domāts par problēmu risinājumiem, kas neizbēgami radīsies, ieviešot jaunus skolēnu vērtēšanas kritērijus, stundu sadales principus un satura sasniedzamo rezultātu formulējumus?
Vai tiks akceptēta sākotnēji izskanējusī doma par to, ka izglītības nozares vadību varētu uzticēt Nacionālajai apvienībai „Visu Latvijai!”-„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, jo šis politiskais spēks vienmēr ir interesējies par izglītību, viņu pārstāvji ir bijuši klāt diskusijās par izglītības sistēmas reformām un attīstību. Partijai ir cienījami profesionāļi, piemēram, Ritvars Jansons, Ingūna Rībena, Raivis Dzintars. Būtu interesanti, ja kādas partijas vadītājs uzņemtos Izglītības un zinātnes ministrijas vadību, jo tas nozīmētu nedalītu partijas atbalstu ministram lēmumu pieņemšanā.
Arī Jaunajā Konservatīvajā partijā ir ļoti spējīga profesionāle Dagmāra Beitnere-Le Galla, kas ir antropoloģe un kultūras cilvēks, kurai ir ļoti plašs redzesloks, varētu būt ļoti atbilstoša ministres amatam.
Ir pareiza arī ideja par iekļaujošo izglītību, kas atspoguļota arī pamatizglītības standarta projektā, bet ir jāsaprot, ka tā nedrīkst būt tikai deklarēts princips, bet tās īstenošanai ir nepieciešami lieli ieguldījumi infrastruktūrā un cilvēkresursos.
Īstenojot satura jauno pieeju, jo īpaši skolās ar lielu skolēnu skaitu, būtu nepieciešami pedagoga palīgi, proti, 30 skolēnu klasē trīs palīgi, 20 skolēnu klasē - divi palīgi. Ja vēlamies pieiet formāli, uzrakstīt skaistus standartus un skatīties, kā tos nepilda, tad viss var palikt, kā ir. Taču, ja vēlamies, lai reforma, kurā ir daudz labu ieceru, tiktu ieviesta dzīvē, ir jārēķinās, ka būs nepieciešami papildu finanšu ieguldījumi.
Ministra amatu varētu arī uzticēt cilvēkam, kuram pašam ir bērni skolas vecumā, kurš pats reāli saskaras un izprot izglītības reformas problemātiku. Ministra amatam mazāk derētu pieredzējušie - tā saucamie „profesionālie politiķi”, kuri skaitās kompetenti jebkurā virzienā, kur vien partija tos deleģē. Diez vai derētu arī zinātnieks, kurš tikai no teorētiskām pozīcijām skatās uz situāciju.
Katrā ziņā jaunajai valdībai jāatrod dialoga iespējas ar izglītības darbiniekiem un to organizācijām, jo bez pedagogu atbalsta - tikai ar spiedienu „no augšas” - nevienu reformu izglītībā īstenot neizdosies!