Neskatoties uz ekonomikas izaugsmi, Latvijas cilvēku nabadzība aizvien pieaug. Visvairāk cieš pensionāri, ģimenes ar bērniem un invalīdi. Tieši šīs grupas ļoti strauji izjūt ikdienas preču sadārdzināšanos, bet viņu ienākumi, ekonomikai augot, nepalielinās.
Šobrīd jau vairāk nekā 400 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam. Šo cilvēku neto ienākumi nesasniedz pat 318 eiro, kā rezultātā viņi nevar apmaksāt komunālos rēķinus, atļauties iegādāties medikamentus un pilnvērtīgu pārtiku, bet neparedzēti izdevumi noved cilvēkus bezizejā. Strauji pieaug pensionāru nabadzības risks - ja 2014. gadā pensionāru nabadzības risks bija ap 37%, tad 2015. gadā tas ir pieaudzis līdz 41%.
Aizvien netiek risināts jautājums par tiem pensionāriem, kuriem ir liels darba stāžs, un tiem, kuri savulaik strādājuši kaitīgos un smagos darba apstākļos un tāpēc pensionējušies agrāk, kā rezultātā viņi saņem mazas pensijas. Šo jautājumu labklājības ministrs solīja risināt kopā ar šogad plānoto jauno indeksāciju kārtību. Taču nav skaidrs, kāpēc tas netiek darīts jau veselu gadu. Rodas sajūta, ka ministrs tikai imitē darbību un Latvijas pensionāri atkal tiek mānīti. Vēlos atgādināt, ka, ja līdz vasaras sākumam šie priekšlikumi netiks pieņemti, indeksāciju nevarēs iekļaut 2018. gada budžeta paketē. Rezultātā pensionāri var nesaņemt ne apsolīto indeksāciju, ne labklājības ministra solīto mērķēto pielikumu pie pensijas mazo pensiju saņēmējiem, kuriem ir liels darba stāžs un kuri strādājuši kaitīgos darba apstākļos. Uzskatu, ka šāda nenopietna attieksme no ministrijas ir bezatbildība. Ir nepieciešams sākt risināt un realizēt abus šos pensionāriem svarīgos jautājumus.
Otrs būtiskais jautājums ir pensiju neapliekamā minimuma celšana, kas Latvijā nav veikta jau vairāk nekā desmit gadu. Taču jāņem vērā, ka pirms desmit gadiem vidējā pensija bija ap 150 eiro un valsts budžets bija ap pieciem miljardiem eiro, savukārt šobrīd vidējā pensija ir ap 290 eiro un valsts budžets vairāk nekā astoņi miljardi eiro, taču neapliekamais minimums pensionāriem nemainīgi ir 235 eiro. No labklājības ministra J. Reira intervijas LR1 raidījumā Krustpunktā izskanējušā sensacionālā paziņojuma, ka visiem strādājošajiem neapliekamais minimums varētu tikt paaugstināts līdz 350 eiro, bet pensionāriem - līdz 450 eiro, var noprast, ka valdība beidzot par šo jautājumu ir aizdomājusies. Diemžēl neko vairāk par abstraktiem cipariem un tukšiem solījumiem no labklājības ministra šajā intervijā saklausīt nebija iespējams, tāpēc es kopā ar vēl pieciem opozīcijas deputātiem esmu uzdevis deputātu jautājumu labklājības ministram par to, kad un kāds pensiju neapliekamā minimuma palielinājums tiek plānots. Diemžēl atbilde no ministra joprojām nav saņemta.
Labklājības nozares līderis - ministrs - savā publiskajā komunikācijā uzsver to, ka sociālajā sistēmā uzlabojumi nav iespējami, jo cilvēki nesaprot to, ka visiem ir jāmaksā nodokļi. Taču pats labklājības ministrs ar savu rīcību tieši veicina cilvēku neuzticību mūsu sociālajai sistēmai. Speciālais budžets ir domāts tam, lai cilvēki maksātu sociālās apdrošināšanas iemaksas, bet pēc tam šo naudu saņemtu atpakaļ pensiju un pabalstu veidā. Cilvēkiem ir jāredz tas, ka viņu samaksātā nauda tiek tērēta pensiju un pabalstu izmaksai, nevis administrēšanai un ierēdņu aparāta uzturēšanai. Taču labklājības ministrs atbalsta Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras un Nodarbinātības aģentūras finansēšanu no speciālā budžeta.
Neskatoties uz to, ka labklājības ministrs sūkstās par to, ka valstij nav naudas palielināt pensijas un pabalstus, Labklājības ministrijas ierēdņi nespēj realizēt projektus, apgūstot Eiropas naudu vairāku miljonu apmērā. Tā, piemēram, Finanšu ministrijas mājaslapā publicēta informācija, ka ir konstatēti kavējumi vairāku projektu īstenošanā, kas nodrošinātu sociālos pakalpojumus personām ar invaliditāti un bērniem.
Labklājības ministrs imitē darbību un nevienu konkrētu uzlabojumu nav varējis īstenot, lai pensionāri un ģimenes ar bērniem dzīvotu labāk, taču valdība noraida arī visus opozīcijas priekšlikumus, piemēram, ieviest atraitņu pensijas, kas pastāv visā Eiropā, izņemot Latviju un Bulgāriju. Vai šāda labklājības ministra bezdarbība ir pieļaujama, kamēr ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju slīkst nabadzībā?