Šodien Saeimas sēdē tiks izskatīti un arī visdrīzāk pieņemti koalīcijas virzītie grozījumi Pilsonības likumā.
Pilsonības piešķiršana valstī dzimušu nepilsoņu bērniem un Latvijas pilsoņu bērniem, kas dzimuši ārvalstīs, dubultpilsonības institūta ieviešana, pilsonības piešķiršana latviešiem un līviem, kuru pastāvīgā dzīves vieta nav Latvijā, viennozīmīgi ir vērtējams kā milzīgs sasniegums apstākļos, kad diskusijas par un ap Pilsonības likumu parlamentārajā līmenī nav notikušas kopš 1998.gada.
Taču piedāvātie grozījumi kārtējo reizi grauj ilūziju par vēlmi taisnīgi sakārtot dubultpilsonības jautājumu, samazināt nepilsoņu skaitu un novērst šeit dzimušo cilvēku atsvešinātību no dalības sabiedrībai nozīmīgos procesos.
Likumprojekts nosaka, ka arī pēc 25 gadu vecuma dubultpilsonība varētu izveidoties vienīgi tiem pilsoņiem, kuri ir ieguvuši Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Brīvās Tirdzniecības Asociācijas dalībvalsts vai arī Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts pilsonību. Bet Latvijas pilsoņi dzīvo arī Austrālijā, Brazīlijā, Izraēlā, Krievijā. Vai tad dubultpilsonības institūts varētu tikt ar lineālu mērīts pēc tās valsts, uz kuru mūsu valsts pilsonis ir aizbraucis dzīvot šajos laikos? Tas liek aizdomāties – kādēļ šāda diskriminācija? Kādēļ valsts grib atteikties no tiem, kuri uzturas šajās, priviliģētajā sarakstā neiekļautajās valstīs? Turklāt, likumprojekta autori nav nemaz izpētījuši, kuras no valstīm pieļauj dubultpilsonību. Nav viņi pētījuši arī to, cik Latvijas piederīgo uzturas citās valstīs.
Daudzi politiķi runā par nepieciešamību tautiešiem atgriezties dzimtenē, tam tiek tērēti naudas līdzekļi un saražotas papīru kaudzes, bet kas, piemēram, notiek, ja mūsu valsts pilsonei ārpus Latvijas, šajās „nedraudzīgajās” valstīs piedzimst bērns? Likumprojekta autoru skatījumā, viņam būtu jāizvēlas vai nu Latvijas, vai tās citas valsts pilsonība. Taču katram ir skaidrs, ka vecāku izvēle nebūtu par labu Latvijas pilsonībai, jo bērns šajā citā valstī saņemtu virkni privilēģiju, gan sociālā nodrošinājuma ziņā, gan arī mācību iespējās. Nespēja iegūt dubultpilsonību vienkārši sekmēs vēl lielāku atsvešinātību no Latvijas.
Likumprojekta autori ir nesaudzīgi arī Latvijas pilsonības atņemšanā. Agrāk to varēja atņemt vienīgi ar pamatotu apgabaltiesas lēmumu, turpretī tagad iecerēts, ka tas notiks ar kādas Ministru kabineta noteiktas institūcijas lēmumu, jo tiesas spriedums likumprojektu virzošo politiķu ieskatā ir „pārāk vienkāršoti”. Turklāt, ja pilsonība iegūta, apliecinot piederību Latvijas pilsonībai, tad vietējie dienesti vēl 10 gadus būs tiesīgi kādu vispārzināmu faktu uzskatīt par noklusētu un pilsonību rezultātā arī atņemt.
Arī atteikšanās no Latvijas pilsonības būs iespējama vienīgi, ja persona ir nokārtojusi savas „neizpildītas saistības pret valsti”. Neizpildīto saistību saturs gan nav precizēts, bet šī redakcija liek domāt par demokrātiskā valstī dzīvojošiem brīviem pilsoņiem, kuri tomēr ir piesieti pie ķēdes.
Neatrisināts nepilsoņu jautājums un ar to saistīts naturalizācijas process rada priekšstatu par to, ka nepilsoņiem Latvijā vienkārši ir jābūt. Piedāvātie naturalizācijas ierobežojumi vairs nepieprasa likumā noteiktajā kārtībā ar tiesas spriedumu konstatēt vēršanos pret Latvijas Republikas neatkarību, demokrātisku parlamentāro valsts iekārtu vai kādas citas prettiesiska rakstura darbības. Grozījumi paredz, ka pietiek ar „kompetento iestāžu” atzinumu, lai liegtu personai naturalizēties. Turklāt šis kompetento iestāžu saraksts ir bezgalīgs, savukārt tie iemesli, kuru dēļ naturalizācija varētu tikt liegta, ir netverami. Varbūt vērā tiktu ņemti tādi apdraudējumi kā – akustiskā trokšņa robežlielumu pārkāpšana, cieņas un goda aizskaršana vai karatē mācīšanas noteikumu pārkāpšana u.c. Izpildvaras rīcībā un tieši valdībai pakļauto dienestu rokās tiek nodota neierobežota vara, lai naturalizācijas process būtu kontrolējams un viegli ietekmējams uz vissīkākā iegansta pamata.
Lēnais naturalizācijas temps, nepārtraukta Eiropā valdošā spriedze par Latvijā dzīvojošo nepilsoņu tiesisko statusu, iedzīvotāju skaita samazināšanās migrācijas dēļ un kopējie demogrāfiskie nemainīgi negatīvie rādītāji - piespiež politiķus nevis vienkārši deklarēt savu attieksmi par šo jautājumu, bet gan likumā beidzot ierakstīt konkrētas nostādnes.
Diemžēl arī šajā jautājumā koalīcijas paustā attieksme vairākos jautājumos tā arī palika solījumu līmenī, savukārt piedāvātais regulējums, ja arī kopumā nav vērtējams negatīvi, raisa pārdomas par politiķu attieksmi pret valstī dzīvojošiem cilvēkiem un ārpus Latvijas mītošiem pilsoņiem vien kā pret „statistiskiem rādītājiem”.