Aplūkojot Satversmi konstitucionālo tiesību aspektā, ir jāvērš uzmanība indivīda, pilsoņa un visas sabiedrības dzīves, valsts uzbūves un darbības tiesiskiem pamatiem. Latvijas Republikas Satversme tika radīta, tautai pašai izstrādājot konstitūciju, tajā nostiprinot tautas suverenitātes ideju, kas arī ir valsts galvenā īpašība.
Suverēnā tauta ir patstāvīga, to saista kopīgs nosaukums, vērtību nostādne par kopīgu izcelšanos, kopīgas vēsturiskas atmiņas, kopīgi kultūras elementi un asociācija ar konkrētu dzimteni. Arī Satversmes struktūra tika veidota, ietverot tautas suverenitātes ideju Satversmes Vispārīgos noteikumos. Satversmes 1.nodaļa (1.-4.pants) ir tikai un vienīgi preambula, kurā ir noformulēti valsts iekārtas pamati , un tai ir vienīgi skaidrojoša nozīme.
Pieteikuma Satversmes tiesā iesniedzējiem vajadzētu izanalizēt konstitucionālismu kā institucionālo teoriju par konkrētās valsts konstitucionāli tiesisko praksi, varas pilnvaru un darbības konstitucionāli tiesisko reglamentāciju, no kuras ir secināms, ka tautas suverēnā vara ir konstitucionālisma pamatprincips, tā ir augstākā vara un tā ir neatkarīga gan no iekšējās valstiskās, gan no ārējās varas.
Satversmē iestrādātais jauninājums par tautas līdzdalību likumdošanas procesā - „Tauta var ierosināt tikai Satversmes pārgrozījumus un tikai tai gadījumā, ja viena piektā daļa vēlētāju izsakās par to, ka Satversmes grozīšanas projekts tiktu nodots tautas balsošanai.”2 „76.pants nosaka, ka viena piektā daļa vēlētāju var iesniegt ierosinājumus un tikai attiecībā uz Satversmes grozījumiem.”3 – liecina vien, ka pieņemtā Satversmes redakcija pieļauj pilsoņu aktīvāku dalību un ļauj izmantot tām Satversmē paredzētās tiesības. Turpretī, ja tiek prezumēts, ka Satversmes 1.-4.panti nav grozāmi, tad savu jēgu zaudē virkne citu Satversmē iestrādāto normu, tās kļūst nedzīvas. Tiesības izmantot Satversmē garantētās tiesības nevar liegt arī ar likuma „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” attiecīgo normu apstrīdēšanu, jo šis normatīvais akts vienīgi procedūras aspektā nodrošina Satversmē garantēto tiesību realizāciju un arī tā neesamība pēc būtības Latvijas tautas suverēno varu neierobežo.
Pašreiz iniciētā lieta Satversmes tiesā nekādi nevar būt arī augstāka par Satversmes 2.pantā paredzēto varas piederību. Ir sagaidāms aloģisks spriedums, ja Satversmes tiesa konstatēs, ka Latvijas tautas suverēnā vara ir ierobežojama, turklāt konkrētajā gadījumā pašai Satversmes tiesai nav tiesībsubjektivitātes pārvērtēt suverēnās varas īstenotās darbības un Satversmes tiesai sākotnēji būtu jānosaka sava vieta un loma Latvijas tautas radītajā institucionālajā mehānismā un attiecībās ar to. Drīzāk Satversmes tiesa ir atkarīga no tautas gribas, bet nevis tā var lemt pār tautu.
Viennozīmīgi mulsina arī konkrētās procedūras Satversmes tiesā iniciēšana, par pamatu izmantojot latviešu valodu kā Latvijas neatkarības pamatu juridiskā aspektā, laikā, kad Satversmes 4.panta pirmais teikums - „Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda” tika iestrādāts Satversmē vienīgi 1998.gada 6.novembrī, tajā pašā laikā veicot grozījumus Satversmes 77.pantā un paredzot šo 4.pantu nākotnē grozīt tieši tautas nobalsošanas procedūrā, kad Latvijas tauta par izmaiņām tajā varētu paust savu attieksmi.
Lielā mērā ir iespējams pārmest divkosību un netālredzību tā laika „Tēvzeme un Brīvība”/LNNK frakcijai 6.Saeimā, kas raksturoja šo grozījumu nepieciešamību kā valsts identitātes raksturojošo lielumu, saistot to vienīgi ar valsts un tautas attīstības jautājumu, kā arī pašiem radot tiesisku pamatu nākotnē tautas nobalsošanu konkrētā jautājuma apspriešanai rīkot.
Bez tam, ir svarīgi minēt, ka latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanas nepieciešamība Latvijas Republikas Satversmē tika apspriesta Satversmes sapulces sēdēs, tā tika iekļauta likumprojekta redakcijas 115.pantā 1. un 2.lasījumā, taču 3.lasījumā apstiprināta netika. Strīdus pamatā bija latgaliešu vēlēšanās lietot latgaliešu valodu un pretoties latviešu realizētai asimilācijai, kuras dēļ cieta arī līvi. Tajā pašā laikā latviešu nācija bija valsts pamatveidojošais subjekts, tomēr tiesības noteikt latviešu valodai valsts valodas statusu tika kavēts, atskatoties uz tajā laikā valsts teritorijā dzīvojošiem vāciešiem, ebrejiem un krieviem. 20.gadsimta sākumā vadījās no vispārīgā principa, ka Latvijas valsts dibināšanas pamatsubjekts ir latviešu tauta, bet valsti veido Latvijas tauta kā varas avots ar mērķi nodrošināt citu tautu leģitīmu eksistenci.
Konstitucionālā procedūra, kuras pamatā ir lingvistiskais aspekts, nedot jebkādu pamatu atspēkot un noraidīt Latvijas tautas suverēno gribu. Ja valsts nav spējīga nodrošināt latviešu valodas izmantošanu, tad tā ir valsts problēma, nevis tautas.
Vērtējot iesniegtā pieteikuma Satversmes tiesai tiesisko raksturu, tautas nobalsošanas izsludināšanas nepieciešamības kontekstā, ir jāņem vērā, ka faktiski pieteikuma Satversmes tiesā iesniedzēji paši ir tautas nobalsošanas procedūras iniciētāji. Tieši 2011.gada 22.decembra Saeimas likumprojekta „Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” noraidīšana no pieteikuma Satversmes tiesai parakstītāju puses, bija pamats Centrālai vēlēšanu komisijai turpināt procedūru un ar lēmumu izsludināt tautas nobalsošanu par Saeimā noraidīto likumprojektu, nosakot tautas nobalsošanas sarīkošanas datumu uz 2012.gada 18.februāri.
Šajā aspektā ir jāņem vērā, ka Satversmes tiesas pienākums ir veikt saņemtā pieteikuma pieļaujamības pārbaudi, jo lietas ierosināšanu tiesa neveic pēc savas iniciatīvas, bet gan pēc attiecīgā pieteikuma. Tomēr, līdz ar to Satversmes tiesai būtu arī jāizvērtē, vai konkrēto pieteicēju tiesiskā ieinteresētība politisko mērķu un personīgo ambīciju vārdā ir tiesiskās aizsardzības vērta, laikā kad konkrētās personas atļāvās arī Latvijas tautu kā suverēnās varas subjektu aicināt piedalīties izsludinātajā tautas nobalsošanā un ilglaicīgi par to aģitēt. Ir acīmredzams, ka pieteikuma iesniegšana tika novilcināta, un tam nav loģiska pamata. Pieteikuma Satversmes tiesai juridiski konstitucionāls raksturs tiek pakārtots atsevišķu personu politiskai gribai.
Vēl vairāk neloģiskuma un dubultstandartu konkrētā pieteikuma parakstītāji tagad pauž sabiedrībai, faktiski izsakot neuzticību koalīcijai, viņu pašu veiktajam 2011.gada 22.decembra balsojumam Saeimā, ar kuru iesniegtais likumprojekts tika nodots tautas nobalsošanai un izteiktam aicinājumam Latvijas tautai iet uz referendumu un balsot par latviešu valodu, tagad jau to saucot par antikonstitucionālu rīcību. Aicinājums Latvijas tautai, acīmredzot, arī ir tagad atzīstams par nelikumīgu? Tajā pašā laikā vainīgie tiek meklēti Valsts prezidenta, Saeimas prezidija, Centrālās vēlēšanu komisijas personā, ar prasību vēršoties laikā, kad tika piešķirti un tiek tērēti valsts naudas līdzekļi tautas nobalošanas organizēšanai. Arī jebkāda tautas nobalsošanas procesa 187 378 balsstiesīgo Latvijas Republikas pilsoņu ierosinātā likumprojekta apturēšana un atcelšana liecinās par tiesiskās valsts un tiesiskās paļāvības principa ļaunprātīgu ignorēšanu. 187 378 valsts pilsoņi, piedaloties parakstu vākšanas procedūrā, paļāvās, ka valsts rīcība būs tiesiska un konsekventa, un pašreiz Saeimas 30 deputātu īstenotā sazvērestība, iesniedzot pieteikumu Satversmes tiesā, var attiecībā pret Latvijas Republikas pilsoņiem radīt nelabvēlīgas sekas.
Tiesības nevar būt pakļautas politikai.
Atskatoties vēsturē, gan Latvijas Tautas Padomes politiskā platforma, gan Deklarācija par Latvijas valsti4 un Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi paredzēja veidot valsti uz demokrātiskiem pamatiem, deklarējot Latvijas valsts suverēnās varas piederību Latvijas tautai5. Arī, izbeidzoties Satversmes sapulces pilnvarām, ar jaunās Saeimas sanākšanas un Satversmes spēkā stāšanās brīdi, Latvijas valsts suverēnā vara turpmāk piederēja de jure Latvijas tautai. Arī Latvijas Republikas kontinuitātes doktrīna tiek balstīta uz Latvijas konstitucionālo tiesību neapstrīdamu nepārtrauktību un, profesora Aivara Endziņa vārdiem runājot, tas ir mugurkauls visam Latvijas konstitucionālo tiesību organismam.