Pēdējo dienu notikumi Latvijas politikā liek apšaubīt, ka panāktas kādas pārmaiņas līdz šim valdošajā politikas “slepenajā diplomātijā”, ka tiktu iedibināta atklātuma tradīcija, ka būtu izdarīts viss iespējamais sabiedrības nevienprātības un sadrumstalotības mazināšanai.
Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmei, Ministru kabinetu sastāda tā persona, kuru uz to aicinās Valsts prezidents. Tikmēr politiskās partijas, izmantojot normatīvos aktos nedefinētus politikas principus, vairākas nedēļas izvēlējās saderības partnerus, cenšoties sabiedrībai un arī Valsts prezidentam viest pārliecību, ka tieši šie politiskie spēki spēs realizēt savas programmas, solījumus un apņemšanās.
Haotisku un lielā mērā neizprotamu manevru rezultātā, neiztiekot arī bez savstarpējiem apvainojumiem, Zatlera Reformu partija, Vienotība un Nacionālās apvienība Valsts prezidentam un sabiedriskai apspriešanai piedāvā savu vienošanos. Viņuprāt, tā atbilst Valsts prezidenta Andra Bērziņa izvirzītajiem koalīcijas modeļa izveides nosacījumiem.
Iepazīstoties ar šīs vienošanās saturu un veidu kādā tā tika izstrādāta, nedomāju, ka būtu atbalstāma koalīcija, kura tiek balstīta uz matemātisku vairākumu. Turklāt virkne jēdzienu un koncepciju, kas šajā dokumentā tiek ietverti, ir nepārliecinoši.
„Vienošanās par reformu un tiesiskuma koalīcijas valdības izveidošanu” ir skaļš pieteikums, taču šā dokumenta sakarā jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.
Daudz neskaidrību rodas, analizējot veidu, kādā šī jaunā koalīcija iecerējusi darboties. ZRP paredzētās veto tiesības būtībā izslēdz koleģialitātes principu ievērošanu, savukārt konstruktivitāti un darbību kopīgu mērķu labā degradē Nacionālās apvienības pievienotais izpratnes skaidrojums. Tas būtībā ir juridisks nonsenss, jo tiek vienlaicīgi
parakstītas divas savstarpēji izslēdzošas tēzes, kas liek secināt, ka noteikti viena no tām ir aplama.
Pievēršoties detaļām, uzmanības vērts ir vienošanās dokumentā ietvertais apgalvojums par līdzvērtīgu partnerību reformu īstenošanā, vienlaicīgi pieļaujot, ka ZRP deputāta balss ir 1,5 reizes vērtīgāka par Vienotības vai Nacionālās apvienības deputāta balsi.
Tiek uzsvērts, ka valdības veidošanas pamatā nav etniskais princips, bet gan demokrātiska politiska izvēle, kā arī ir pausta apņemšanās respektēt visu vēlētāju gribu. Tomēr šī piedāvātā „demokrātiska politiska izvēle” nez kāpēc netiek balstīta uz apsvērumiem, ka vislielāko atbalstu 11.Saeimā guva tieši tie politiskie spēki, kuri atradās 10.Saeimas opozīcijā, ka 11.Saeimas vēlēšanu rezultāti liecina par vēlētāju „nē!” Vienotībai un tās iepriekšējos gados realizētai politikai. Un kā tad jaunā koalīcija piedāvā respektēt Zaļo un zemnieku savienības vēlētāju gribu, par ko jau iepriekš pauda, ka to respektēt nevar un arī nerespektēs?
Ir apsveicams atzinums, ka neviena Latvijas sabiedrības etniskā vai sociālā grupa nav nedz juridiski, nedz morāli atbildīga par PSRS okupāciju Latvijas Republikā un tās sekām. Tomēr pievienotais Nacionālās apvienības īpašās nostādnes skaidrojums liek šaubīties, vai vienošanās dokumentā ietverto tēzi tā parakstītāji uztver ar pienācīgu atbildīgumu.
Demogrāfiskā stāvokļa uzlabošana tika noteikta par valdības augstāko prioritāti, aizmirstot, ka sabiedrībai nav iespējams uzlikt par pienākumu radīt bērnus, ja valsts nesniedz bērnu audzināšanai nepieciešamo drošību par rītdienu un stabilitāti.
Būtiski tiek sagrozīta arī tāda kategorija kā „pārstāvības demokrātija parlamenta darbā”, jo pārstāvības demokrātijā būtu pilnīgi jāatsakās no koalīcijas līgumiem. Uz kopējā fona piedāvājums uzticēt nozīmīgu Saeimas komisiju vadību arī opozīcijas partiju pārstāvjiem tiek pasniegta nevis kā pašsaprotama lieta parlamentāras demokrātijas apstākļos, bet gan kā tāda “žēlastības dāvana”. Starp citu, būtu interesanti arī precizēt, kādas tad nozīmīgas Saeimas komisijas tiks piedāvāts vadīt nodeldētiem oligarhiem no ZZS?
Būtībā visa šī vienošanās ir plašu un abstraktu jēdzienu kompilācija, cenšoties tajā ietvert jebko, kas varētu “uzpirkt” sabiedrisko domu. Vai šāda koalīcija, kuras pamatā tiek likta neskaidra un pretrunīga vienošanās, kuras dalībnieki ar pūlēm slēpj savstarpēju nepatiku, spēs strādāt kopīgu mērķu sasniegšanai? Vai šādai koalīcijai ir potenciāls būtisku reformu īstenošanai? Vai šāda koalīcija spēs pieņemt nepieciešamos smagos lēmumus ekonomikas stabilizēšanai? Manuprāt, pēc visa pēcvēlēšanu periodā notikušā sabiedrībai ir nopietns pamats par to šaubīties. Pēdējie notikumi, kad Zatlera reformu partijai sarunās ar saviem parteneriem “nepieciešams
pārtraukums”, liecina, ka drošas pārliecības par savas jaunradītās koalīcijas dzīvotspēju nav arī pašiem tās veidotājiem. Ir maz cerību, ka sekmīgi un rezultatīvi spēs strādāt šāds valdošais vairākums, kas pat “uz papīra” bez nopietnām domstarpībām nav spējis pastāvēt ilgāk par trīs dienām...