Valdība ieplānojusi lielākas algas ministriem

Šodien Ministru prezidente Laimdota Straujuma tiekas ar Finanšu ministrijas un Valsts kancelejas pārstāvjiem, lai apspriestu iespēju paaugstināt algas ministriem. Zemais atalgojums esot būtisks šķērslis, lai aizpildītu veselības ministra vakanci, un, kā norādījusi L.Straujuma, „par algām tas ir jautājums, kas agri vai vēlu ir jārisina”.

Vai tiešām šobrīd tas ir vissvarīgākais, kas jārisina?

Kā zināms, ministriem mēnešalgas apmēru nosaka, valstī strādājošo aizpagājušā gada mēneša vidējās darba samaksas apmēram piemērojot koeficientu 3,648. Saskaņā ar Centrālās Statistikas pārvaldes datiem 2013. gadā alga, kurai piemēro šo koeficientu, bija 716 eiro, bet 2012. – 685, vēl gadu iepriekš – 660 un 633 eiro 2010. gadā.

Tātad ik gadu ir vērojams vidējās algas kāpums, un attiecīgi jau automātiski palielinās arī ministru algas. Pieaugums, kā redzam, valstī strādājošajiem ir neliels, toties ministrus 100 eiro pielikums gadā neapmierina.

Tā kā ministru algas ir sasaistītas ar vidējo darba samaksas apmēru valstī, ko L. Straujuma vai pat Saeima nevar paaugstināt, ir plāns ķerties pie cita mainīgā lieluma – koeficienta. Saeima bez jebkādām debatēm to apstiprināja 2009. gada 1. decembrī, un kopš tā laika šis koeficients nav pārskatīts. Būtiski, ka, pieņemot attiecīgo likumprojektu, tā anotācijā tika uzsvērts: šie koeficienti (tie mainās atkarībā no amata) ir pielāgoti ekonomiskajai situācijai valstī un ļaus pielāgot izmaiņas atlīdzībā izmaiņām tautsaimniecībā un ekonomikas attīstībā.

Tātad pastāv vismaz kaut kāda sakarība starp sabiedrības ienākumu līmeni un izpildvaras atalgojumu. Turklāt – jo valstī lielāka ekonomiskā izaugsme, jo lielākas algas saņem strādājošie, jo lielāks pielikums tiek arī ministriem.

Taču tagad izrādās, ka šī sakarība ir negodīga pret valdības pārstāvjiem, jo viņu algu pieaugums un apmērs nav tik liels, kā pienāktos. Un šāda tēze ir iespējama situācijā, kad vidējā alga valstī ir vairāk nekā trīs reizes mazāka, kas norāda uz pašas sabiedrības vidējo ienākumu līmeni.

Nav runa par to, ka pienācīgs un kvalitatīvs darbs ir atbilstoši jānovērtē, arī ministriem. Turklāt argumenti par to, ka ir grūti atrast ministrus un darbiniekus valsts pārvaldē, jo mazo algu dēļ izglītotie un kompetentie šos pienākumus negrib uzņemties, ir nekorekti. Tad jājautā: vai par algu, kas ir vismaz trīs reizes mazāka, strādā tikai muļķi un slaisti, un tie, kuri nekur citur ērti nevar iekārtoties? Vai skolotāji, kuriem par 1,5 slodzēm maksā 440 eiro, nav kompetenti un kvalificēti kadri, kas pelnījuši pieklājīgu algu?

Tāpat parasti visus biedē, ka labākie kadri no valsts pārvaldes pārbēg uz privāto sektoru. Tikai nav skaidrs, kur tieši privātajā sektorā viņi visi paliek ar tām milzīgajām algām, kuras, nez kādēļ, tik ļoti nemaz nepaaugstina vidējās darba samaksas apmēru, ko rēķina Centrālā statistikas pārvalde.

Acīmredzot vēlēšanu tuvums Vienotības politiķus dara nemierīgus, jo citādi nav skaidrs, kāpēc par ministru algu palielināšanu jāspriež tieši šobrīd? It kā trūktu citu problēmu, ko risināt.

Jebkurā gadījumā skaidrs ir tas, ka alkas šādu lēmumu pieņemt Saeimā ir tikai tiem, kas cer uz kompensāciju saņemšanu pēc ministra krēsla zaudēšanas.