Otrdiena, 31.janvāris

redeem Tekla, Violeta

Lasi ērtāk format_size
arrow_right_alt Viedokļi

Andis Liepa precizē tekstu par Ķemeru Nacionālo parku

© Foto no personiskā arhīva

Vēlos precizēt savu tekstu publikācijā „Kā likvidēt Ķemeru Nacionālo parku, ēdot stirnas akniņas krējuma mērcē?” (Neatkarīgā, 2022.18.12). Ar vārdiem „pilnīgi cita uzvedība” biju domājis dzīvnieku uzvedību vietās, kur tos aktīvi medī (precīzāk – uzvedības izmaiņu, ja tos pārtrauc medīt).

Tas saistīts ar vēl vienu aspektu, ko neizvērsu, atbildot uz jautājumu: kas slikts, ja medī? Proti, traucējums parka apmeklētājiem, tostarp 1) tiešs traucējums (dzīšana, šaušana u.c.) medību vietās, kur parastajam apmeklētājam nav, ko darīt; 2) NP apmeklētājiem tiek atņemta iespēja vērot dzīvniekus dabīgā vidē, jo dzīvnieki ir cilvēku (mednieku) iebiedēti, mūkoši un daudz retāk redzami, nemaz nerunājot par dzīvnieku „pieregulēto” (samazināto) skaitu.

Latvijas dabas aizsardzības politika ir stipri atpalikusi un nespēj domāt kategorijās, kā šobrīd pieņemts Eiropā ar skatu zaļā kursa virzienā - dabas (tostarp sugu un biotopu) pašatjaunināšanās netraucēšana un neiejaukšanās dabiskajos procesos, tas nozīmē - „neizregulēt” vidi.

To var nosaukt par „rewilding” principu, un tas paredz aizsargājamu dabas teritoriju izveidi ar stingru aizsardzības režīmu (ES dalībvalstīm Bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2030.gadam tādas teritorijas paredz izveidot ne mazāk par 10% no valstu teritorijas), pie nosacījuma, ka ekosistēmā tiek nodrošināta iztrūkstošo sugu klātbūtne, īpaši - lielie plēsēji (Latvijai - lāči, vilki, lūši, šakāļi, iespējams, arī tinis).

Rakstu „Kā likvidēt Ķemeru Nacionālo parku, ēdot stirnas akniņas krējuma mērcē?” var izlasīt šeit.