Homo putinus: kas notiek krievu galvās?

Karš ir atkailinājis patiesību par Krieviju un tās iedzīvotāju prātiem un sirdīm. Kāda ir šī patiesība? Te paspēšu tikai reflektēt par nelielu kopainas daļiņu, par atskaites punktu ņemot krievu filozofa Sergeja Medvedeva interviju ar sabiedriskās domas pētniecības kompānijas “Levadas centrs” vadītāju Ļevu Gudkovu. Intervija notika ASV valdības finansētā medijā “Free Europe/Radio Liberty” (Radio Svoboda).1

Medvedevs, ievadot sarunu ar pieredzējušo sociologu Gudkovu, teica, ka Krievijā pašlaik notiek antropoloģiska revolūcija, un gaismu ierauga jauns antropoloģiskais cilvēka tips - homo putinus. Vai tas ir t.s. padomju cilvēka turpinājums, vai arī tas ir kāds jauns radījums? - vaicā Medvedevs. Tā ir pašos pamatos padomju cilvēka turpināšanās - atbild Gudkovs, kurš pats ir pasludināts par ārvalstu aģentu Krievijā, līdzīgi kā arī citi sevi cienoši krievi, kuri ir teikuši patiesību par Putina valdīšanu.

“Ekskluzīvie krievi” un 2022. gada pārsteigumi

Ļevs Gudkovs skaidro, ka krievi ir pievērsušies savas ekskluzivitātes sludināšanai, ar to kompensējot izjusto pazemojumu un kompleksus. Pieredzējušais sabiedriskās domas pētnieks skaidro, ka krievos tas ir ne tikai no padomju laikiem, bet nāk no tālākas senatnes, un ir saistīts ar pareizticības un impēriskuma ideju ietekmi. Viņš saka, ka krievu ekskluzivitātes sindroms nāk patiesībā no verdziskas domāšanas, kas sakņojas dzimtbūšanā. Gudkovs turpina - ja cilvēks pieder valstij, tad arī demonstratīvi parāda savu piekrišanu tam, ko valdība dara un ļauj, ka valsts vara kontrolē viņu. Tāds cilvēks piekrīt varas visatļautībai attiecībā uz sevi. Nesen kādā intervijā bijušais Krievijas premjers Mihails Kasjanovs teica, ka ir negatīvi pārsteigts par to, kā liels skaits Krievijas pilsoņu kā avis iet uz kaušanu jeb mobilizāciju (daži dēvē par mogilizāciju, no vārda - mogila - kaps). Arī Gudkovs intervijā atzina, ka ir pārsteigts, ka krieviem 2022. gadā neieslēdzās bailes no kara un tā sekām. Gan Kasjanovs, gan daudzi citi domājošie krievi un nekrievi cerēja, ka mobilizācija novedīs pie nozīmīgiem protestiem pret karu un Putina varu kā tādu, bet tas nenotika. 2022. gadā Krievija un tās iedzīvotāji pārsteidz vēl un vēl, un vienmēr negatīvi, jo krievu kultūrā kultivētais humānisms ir atkāpies krievu kara kulta priekšā. Ordiski-impēriski-lielnieciskais ir uzvarējis un apglabājis humānisma paliekas Krievijā. Putins īpaši pacentās, lai tā notiktu, bet viņš nebija vientuļš šajā ziņā. Viņam palīdzēja miljoni putinu.

Kur ir pilsoniskā sabiedrība?

Gudkovs skaidro, ka pilsoniskā sabiedrība ir “noturīgu attiecību kopums”, kas balstās uz solidaritāti vai kopīgām interesēm, bez uzkundzēšanās un bezierunu paklausības. Pat ja Krievijā parādās pilsoniskās sabiedrības iedīgļi, tad jau drīz valsts vara tos aprij, piejaucē, vai likvidē. Pareizticīgā doma, atšķirībā no protestantiskās, te ir labs palīgs Kremlim, jo aicina uz bezierunu pakļāvību. Vai tā neuzvedas Maskavas patriarhāta galva Kirils? Viņš pielāgojās varai padomju laikā (sadarbība ar VDK) un iztapīgi pielāgojas arī tagad.

Ja Krievijā būtu pietiekami plaša un stipra pilsoniskā sabiedrība, tad autoritārisms tur nebūtu nostiprinājies. Tagad Kremlis imitē pilsoniskas sabiedrības iniciatīvas, tās īstenojot no augšas, kas ir tiešā pretrunā ar pašu pilsoniskās sabiedrības eksistences ideju. Krievijā iedzīvotājus ir grūti nosaukt par pilsoņiem, jo tādi būtu iestājušies par savām tiesībām. Tas, kas notiek Krievijā, ir tik atšķirīgi no Rietumu idejas par valsti, kas sargā manas tiesības, nevis izrīkojas ar mani kā ar dzīvnieku. Pat pret dzīvniekiem ir jāizrāda humānisms, bet krievos (ne jau visos, protams) kaut kur ir pazudis humānisms un elementārs pašaizsardzības instinkts. Tāpēc daudzi gaidīja, ka nu jau vadzis ir pilns, tas lūzīs: pensiju vecumu paaugstināja; meloja, ka nemainīs konstitūciju par prezidenta pilnvaru termiņiem; reālā pirktspēja kritās kopš 2014. gada; vadonis sūta mirt par savām un savu draugu pilīm, un viss viens - tauta labākajā gadījumā bēg, bet sliktākajā - klusē un nodurtām galvām iet uz kaušanu. Dažu galvas pat ir paceltas, un tie iet uz fronti ar lepnumu un naidu pret ukraiņiem.

Izdzīvošanas instinkts un apspiestā sirdsapziņa

No otras puses, var domāt, ka krievi izdabā valstij tieši vadoties no pašsaglabāšanās instinkta, jo izrādot ārēju paklausību, var saņemt atļauju dzīvot un nodarboties ar savām privātām lietām. Tas nepalīdzēja. Krievija kļūst no autoritāras par totalitāru, tāpēc privātuma teritorija strauji sarūk. Visi, kuri iebilst pret caru, dabū pa muguru ar steku vai indi tējā. Atgriežoties pie intervijas, redzam, ka Gudkovs šauj un trāpa desmitniekā, sakot, ka mūsdienu Krievijā notiek “pašregulācijas normu apspiešana”, tas pirmām kārtām attiecas uz morāli. Liekuļošana apspiež sirdsapziņu un atbildīgumu sevis un citu priekša. Šāda cilvēku uzvedība nodrošina arī to, ka valstī nav tiesību kā institūta, kas rodas no pilsoņu un varas līguma. Vēl tiesību institūts stiprinās, ja indivīds atbildīgi veido saiknes ar citiem, tā veidojot sabiedrību. Krievijā (kopumā) drīzāk varam runāt par vadoni un pūli. Šādā sistēmā ir savi noteikumi, un tie nav ar tiesībām saistīti.

Gribējās kā labāk...

Gudkovs skaidro, ka 90. gados krievi vēlējās dzīvot kā Rietumos, bet īsti nesanāca, un tagad ieslēdzas atriebības un dusmu pilna attieksme pret Rietumiem. Atgādināšu, ka Putins neoficiāli meklēja 2001. gadā kā Krievijai iestāties NATO, bet nespēja pieņemt, ka būtu tad jāiet demokrātijas virzienā un jāiet normālais - oficiālais uzņemšanas ceļš. Arī ES Kaimiņu politiku 2004. gadā Krievija nepieņēma, jo vēlējās būt virs sistēmas, - būt par stratēģisko ES partneri, vai kaut ko citu, bet noteikti - kaut ko sevišķu. Pašiedomātā “lielvara” nevēlējās ar kaut kādiem tur austrumeiropiešiem vienā rindā uz iestāšanos NATO stāvēt... Krievija ar lielākajām dabasgāzes krājumiem pasaulē varēja izlemt kļūt par normālu valsti, bet nespēja - lielummānija ņēma virsroku, un bijušie VDK biedri visu salaida grīstē, pielipinot paranoju par Rietumu sazvērestību pret Krieviju arī plašākam cilvēku lokam. Putins, 21. decembrī uzstājoties armijas virsnieku priekšā, teica, ka Rietumiem esot vēlme dezintegrēt Krieviju, un tas neesot nekas jauns. Patiesībā ASV sūtīja 90. gadu sākumā humanās kravas uz Krieviju, lai tās cilvēki nemirtu badā, bet šo jau vadonis nevēlas atcerēties... Soli pa solim, un Putins ir novedis pasauli pie kodošantāžas, a varēja tak normāli dzīvot un citiem ļaut...

Nobeigumā

Ļevs Gudkovs skaidro, ka padomju stāsts par “gaišo nākotni” ir atmests un aizvietots ar stāstu par “gaišo pagātni”. Rītdienas vīzijas nav, ir tikai kodolkakra putekļu fatālisms un Putina vārdi Ukrainas karā krituša krieva mātei: “bet viņš dzīvoja...” Ak vai! Putins izkustināja krievos dusošo; viņš uzara tautiešu prātus, kuros nacionālā ideja - “KARŠ” bija ilgi sēts un gaidīja izlaušanās brīdi. Putinam patīk karot - Čečenija, Gruzija, Ukraina, Sīrija, un atkal Ukraina. Viņa izpildījumā kara kults piedzīvoja vēl lielāku “spožumu” nekā PSRS laikā. Specdienestu, armijas, spēka un mirušo kults ir neatņemama Putina režīma propagandas ikdiena. Viņš ir sekojis Ļeņina idejai, ka kinomāksla ir svarīgākā no visām, tāpēc kara kults tika atjaunots kā Krievijas kino satura sastāvdaļa kopš 2003. gada, kad Putins lēma piešķirt nozīmīgus līdzekļus propagandas kino attīstībai.

Sergejs Medvedevs intervijā rezumē Ļeva Gudkova teikto ar vārdiem: putinists ir tāds pats kā padomju cilvēks - infantīls, no varas atkarīgs. Gudkovs piebilst, ka mūsdienu Krievijas iedzīvotājs, salīdzinot ar PSRS laikiem, ir daudz ciniskāks, turklāt cinisms ir Putina valdīšanas laikā masveida parādība Krievijā.