Krievijas Nacionālās (ne)drošības stratēģija
Jaunā Krievijas Nacionālās drošības stratēģija atgādina seno teicienu, ka Krievijai nemainīgi ir tikai divi sabiedrotie – armija un flote.
2021. gada 2. jūlijā Vladimirs Putins parakstīja rīkojumu (ukazu) par Krievijas nacionālās drošības stratēģijas jauno versiju. Bija paredzēts, ka Stratēģija tiks apstiprināta jau 2020. gadā, bet Krievijas drošības elitē nebija vienotības par dažiem stratēģijas aspektiem. Analizējot šādus un līdzīgus konceptuālus dokumentus, ir ierasts runāt par pēctecību un novitāti. 2008. gada KF Ārpolitikas koncepcija un 2009. gada Nacionālas drošības stratēģija bija dokumenti, kas pasvītroja Krievijas ārpolitikas vektoru un rakstura maiņu, kuru jau bija iezīmējusi Vladimira Putina runa Minhenes Drošības konferencē 2007. gadā. Šoreiz pārmaiņas nav tik lielas, tomēr dokuments būtiski atšķiras no 2015. gada versijas. Tājā ir jauni - izolacionisma - akcenti, izmaiņas dokumenta struktūrā, jeb sadaļās, kas arī pats par sevi jau ir vēstījums. Putina parakstītā jaunā koncepcija akcentē pavērsienu uz valsts iekšieni. Tajā tiek runāts par cilvēkdrošības faktoriem, tautas saglabāšanu un reģionu nevienmērīgo attīstību. Salīdzinot ar 2015. gada Stratēģiju, jaunajā versijā ir mazāks akcents uz Kolektīvās drošības līguma organizāciju (KDLO) un drošības reģionālo dimensiju, vairāk vietas dodot Krievijas kā “vientuļā vilka” darbībai starptautiskajā arēnā.
2015. gada Stratēģija priekšplānā izvirzīja militāro sfēru un valsts aizsardzību, kas ir saprotams, jo pēc Krimas anektēšanas un bija jāžvadzina ieroči, lai Rietumos kāds neizdomātu sodīt Krieviju militāri. Neviens jau arī negrasījās, bet, kas vainīgs, tas bailīgs. Šogad ir uzkrītoši redzams, ka jaunais dokuments ir padarīts modernāks, tas akcentē nemilitāros drošības faktorus, kas saistīti ar cilvēku kapitālu un dzīves līmeni. Tas noteikti ir adekvāti Krievijas esošajai situācijai, bet ir grūti saskatīt kādus objektīvus priekšnosacījumus jauno mērķu sasniegšanai, nemainot Putina režīma būtību.
Divpusēji un daudzpusēji
Eiropas Savienība jaunajā stratēģijā nav svarīga, tai netiek veltīta īpaša uzmanība. 2009. gada versijā lasījām: “Krievijas Federācija atbalsta sadarbības mehānismu stiprināšanu ar Eiropas Savienību ar visiem iespējamiem līdzekļiem, ieskaitot kopējo sadarbības telpu - ekonomikas, izglītības, zinātnes un kultūras sfērās, kā arī iekšējās un ārējās drošības jomās izveides turpināšanu.”[1]Tagad šāds formulējums vairs nebūtu iedomājams. ES nozīmīguma mazināšana, protams, ir lielīgs žests - kas mums tā Eiropa?! Iztiksim! Bet īstenībā - neiztiksiet vēl ilgi, jo ilgi. Krievijai ES joprojām ir vairāk kā svarīgs tirdzniecības partneris.
2015. gada versijā tika iekļauta Krievijas vēlme sadarboties ar ASV jautājumos, kuros abām valstīm ir līdzīgas intereses. Tas pats sakāms par sadarbību ar NATO, kura protams saņēma kritiku par savu infrastruktūras objektu tuvināšanu Krievijas robežām. Minētā NATO kritika ir arī jaunajā dokumentā, kurā Krievija izsaka neapmierinātību par ASV iziešanu no bruņojuma kontroles mehānismiem, kā arī par Vašingtonas vēlmi izvietot Eiropā vidējā rādiusa raķetes, lai gan šādus plānus NATO noliedz. Kopumā var konstatēt uzkrītošo ASV un ES nozīmīguma mazināšanu jaunajā Stratēģijā. Nekādi mājieni par dialogu, atkusni vai reset (pārlādi) netiek doti, drīzāk jau otrādi. 2009. gada Krievijas Nacionālajā drošības stratēģijā minētie vārdi “vērtīga stratēģiskā partnerība ar Amerikas Savienotajām Valstīm..” tagad liekas kā tāla vēsture.
2021. gada Stratēģijā tiek teikts, ka Rietumi īsteno hegemoniju, tiek kritizētas starptautiskās kompānijas un par daudzām lietām ir rakstīts Leonīda Brežņeva manierē: “tiek darīts, tiek īstenots”, nenosaucot atsevišķas valsts un organizācijas. Vārdā nosaukto valstu saraksts šoreiz ir īss, tajā, piemēram, nav Ukrainas. Par Ķīnu tiek rakstīts, bet ne tik jūsmīgi, kā 2015. gadā. Savukārt Indijas loma ir paaugstināta gandrīz līdz Ķīnas līmenim. Ja 2015. gadā tika akcentēta reģionālā drošības dimensija, tad šogad NVS, KDLO, Eirāzijas Ekonomiskā savienība un (Baltkrievijas-Krievijas) Savienotā valsts ir pieminētas it kā garāmejot. Tas gan maz ko nozīmē saistībā ar Kremļa plāniem apēst Baltkrieviju.
Cilvēkdrošība un ekonomika
Varam konstatēt, ka cilvēkdrošība kā moderna drošības politikas joma ir nonākusi arī līdz Krievijas plānošanas dokumentiem. 2021. gada versijā ir rakstīts, ka ir jānodrošina “tautas saglabāšana”. Vairākas lappuses ir veltītas iedzīvotāju ienākumiem, reģionu nevienmērīgās attīstības līdzsvarošanai, iedzīvotāju piekļuvei medicīniskajiem pakalpojumiem. Tas zināmā mērā ir apsveicami, ņemot vērā Putina ilggadējo ekstensīvo nevis intensīvo saimniekošanu. Vienlaikus, lasot nevar neievērot vēstījumu atrautību no Krievijas varas funkcionēšanas īpatnībām. Putina valdīšanas laikā jau esam daudz klausījušies par “izrāvieniem” un par to, ka “nav laika iešūpoties”. Tiek rakstīts par pārlieku lielo atkarību no ārvalstu tehnoloģijām un nepieciešamību samazināt Krievijas vispārēju atkarību no ārpasaules. PSRS to spēja, bet tikai uz laiku, jo sistēma ignorēja ilgtspējīgas attīstības noteikumus, kuri ir kapitālistiski, nevis sociālistiski vai komunistiski. Putina elite līdz šim ir pierādījusi, ka domā vairāk par savu labklājību, nevis raizējas par vienkāršo cilvēku dzīvi. Kāpēc domāt, ka tas pēkšņi mainīsies?
Ja 2015. gada Stratēģijā tika rakstīts par tādiem faktoriem kā IKP uz vienu iedzīvotāju un IKP procentuālo daļu, kas novirzīta zinātnei, tehnoloģiju radīšanai un izglītībai[2], tad šoreiz nekas tāds nav minēts, jo kāpēc pašiem sevi apkaunot? 2021. gada versijā ir minēta nepieciešamība samazināt ASV dolāru izmantošanu Krievijas ārējā tirdzniecībā. Atgādināšu, ka pirms dažiem gadiem Krievija valūtas svārstību dēļ zaudēja nozīmīgu summu, jo pieņēma politisku lēmumu - daļu rezervju pārvērst Ķīnas juaņās.
Stratēģijas 45. pantā ir teikts, ka ir jāpastiprina cīņa ar korupciju. Kad 2008. gadā uzdevu Borisam Ņemcovam jautājumu, vai jaunā prezidenta Dmitrija Medvedeva pasludinātais kurss uz korupcijas apkarošanu ir uztverams nopietni. Ņemcovs atbildēja: nē, jo tad būtu jāiesēdina Putina draugi. Neredzu, ka kaut kas no tā laika būtu mainījies. Bet papīrs pacieš visu, stratēģijā var ierakstīt jebko. 47. panta 4. apakšpunktā teiks, ka ir jāpalielina pilsoņu uzticēšanās tieslietu sistēmai. Kā tieši Putins to plāno darīt? Kuri no elites tiks iesēdināti, lai tauta sāktu uzticēties, ka policija un tiesneši rīkojas atbilstoši likumam, nevis telefona zvaniem no augšas?
Arktika, Antarktīda un informācijas telpa
“Ģeoekonomika” ir viens no jēdzieniem, kas var palīdzēt izprast Maskavas nostāju Arktikas resursu apgūšanā. Ir jāņem vērā, ka resursu ieguve ziemeļos ir iespējama tikai, ja naftas cenas ir sevišķi augstas, citādi tā nav rentabla. Maskava nekautrējas savu ambīciju formulējumā un runā nevis vienkārši par kādām jūrām un okeāniem, bet par savām interesēm “Pasaules okeānā”. Stratēģijā ir minētas Krievijas intereses ne tikai Arktikā, bet arī Antarktīdā. Līdz šim Antarktīda nebija tikusi pieminēta Putina laika Nacionālas drošības stratēģijas versijās. Arktikas virziens ir svarīgs Krievijai ne tikai derīgo izrakteņu ieguves dēļ, bet arī saistībā ar “Ziemeļu jūras ceļu”, kas var daļēji mainīt starptautiskās tirdzniecības loģistiku. Ja 2015. gada Stratēģijā par Arktiku tika rakstīts kā par kopīgu interešu sfēru, tad tagad ir akcents uz Krievijas vienpusēju interešu nosargāšanu ziemeļos.
2021. gada Stratēģijā ir veltīta lielāka uzmanība informācijas drošībai nekā 2015. gadā. 57. panta 10. apakšpunktā ir teiks, ka ir jāizveido “informatīvās cīņas spēki un līdzekļi”. Prigožina troļļu fermas, gan jau ir tādi “spēki”. Sadaļā pat informācijas drošību parādās arī vārds “ekstrēmistiskās organizācijas”, kas šoreiz lasās specifiski, ņemot vērā, ka par tādu tiek atzīta Aleksejs Navaļnija organizācija. Stratēģijā tiek runāts par kiberuzbrukumiem un iejaukšanos citu valstu iekšējās lietās. Vai tad Prigožina “troļļi” un “vāgnerieši” to paši nedara?
Tradicionālās vērtības un vēstures falsifikācija
Ja 2015. gadā (līdzīgi kā 2009. gadā) Stratēģijā tika izdalīta sadaļa “Kultūra”, tad šogad tēma ir paplašināta un izcelta kā jauna prioritāte: “Krievijas tradicionālo garīgi-morālo vērtību, kultūras un vēsturiskās atmiņas aizsardzība”. Sadaļā tiek norādīts, ka ir nepieciešams aizsargāt Krievijas kultūru un garīgumu. Tiek pausts viedoklis, ka Krievijai tiekot uzspiests vardarbības kults. Un kādu kultu popularizē Krievijas daudzskaitlīgās filmas par karu? Var piekrist Stratēģijas autoriem, ka pasaulē tiek šūpoti sabiedrības morālie pamati un dabiskās ģimenes institūts. Tikai Kremļa režīma pārstāvji būs vāji paraugi ģimenes vērtību aizstāvēšanā. Mūsdienu Krievijas elite ir diezgan hedoniski un patērnieciski noskaņota un neizstaro īpašu garīgumu. Stratēģijas 85. pantā ir teikts, ka “tiek aktīvi īstenota visatļautības, netikumības un egoisma propaganda”. Jā, šādu piemēru popkultūrā ir daudz. Sen nebiju skatījies Krievijas humora šovu “Comedy Club”, nesen paskatījos un konstatēju, ka zemjostas joki un agresivitāte tā vien plūst kā straume. Šī, biedri, ir jūsu augstās morāles piesātinātā atbilde Rietumiem? Katrā ziņā tā ir viena no lietām, ko jūs eksportējat uz daudzām zemēm, kur cilvēki zina krievu valodu. Atgādināšu maigās varas teoriju - ja vēlaties kādas vērtības izmantot kā publiskās diplomātijas instrumentu, tad ir nepieciešams pašiem tām sekot, citādi efekta nebūs.
Stratēģijā atkal ir minēta jau appelējusī vēstures falsifikācijas tēma, kas Kremlim joprojām ir aktuāla, jo tieši Maskava jau pati nodarbojas ar vēstures piepucēšanu un patiesības paudēju apkarošanu. “28 panfiloviešu” varoņstāts jau vien ir ko vērts. Stratēģijas 19. pantā ir teikts, ka arvien nozīmīgāka kļūst “pasaules vēstures izkropļošana, Krievijas vietas un lomas pārskatīšana vēsturē, fašisma reabilitācija”. Tulkoju: Kremlī joprojām uztraucas, ka nav spējuši pārliecināt daudzus par savu “viennozīmīgi pozitīvo” lomu Otrajā pasaules karā, ignorējot PSRS līdzvainīgumu tā izraisīšanā un sarkanarmiešu noziegumos pret civiliedzīvotājiem. Stratēģijā tiek turpināts: “Tiek īstenotas informatīvas kampaņas, kas ir vērstas uz naidīga Krievijas tēla veidošanu.”[3] Tulkoju: Kremlī nav mierā ar to, ka citās zemēs ir žurnālisti, eksperti un politiķi, kuri stāsta patiesību par Putina režīmu un Krievijas destruktīvo ietekmi kaimiņvalstīs.
Ekspertu vērtējums
Izdevuma “Riddle Russia” redakcijas direktors Antons Barabašins norādīja: “Patruševs uzvar”, ar to domājot Nikolaja Patruševa, bijušā VDK virsnieka, FSB vadītāja no 1999. līdz 2008. gadam lielo ietekmi uz Putina lēmumiem nacionālās drošības jomā. Patruševs ir Drošības padomes sekretārs, minētā institūcija ir norādīta kā atbildīgā par Nacionālās drošības stratēģijas īstenošanu. Kārnegī Maskavas centra vadītājs Dmitrijs Treņins, kā jau parasti mēģina uzmanīgi Rietumus pielabināt Kremlim un norāda, ka Stratēģija ir iespaidīgs dokuments, kas iezīmē jaunu ēru. Krievijas militārās jomas eksperts Aleksandrs Goltss Stratēģiju sauc par “vecišķo baiļu”, bet Marks Galeoti - par “paranojas” dokumentu. Vēl viens apzīmējums, kas izskanējis mediju vidē ir “izdzīvošanas stratēģija”, kas ir ne tik daudz nacionālās drošības ilgtermiņa dokuments, cik taktisks rīks varas saglabāšanai.
Krievijas politologs Dmitrijs Oreškins nosauca 2021. gada 2. jūlijā apstiprināto Krievijas Nacionālās drošības stratēģiju par “stratēģiju-izolātoru” “tādas valsts stratēģiju, kura baidās no visiem, kas apkārt” norādot, ka aiz stingrajiem formulējumiem ir paslēptas izbailes. Oreškins teica, ka Stratēģija ilustrē to, ka Krievija “pagriežas pret Eiropu ar bruņotu dibenu, bet pret Austrumiem ar plašu smaidu”.[4] Vēl pieredzējušais Krievijas politologs salīdzināja Stratēģiju ar stenošu balto lāci, kurš sēž uz ledus gabala, kas samazinās globālās sasilšanas dēļ… Šoreiz Oreškins bija sevišķi daiļrunīgs un teica, ka tā ir armijas, kura atkāpjas, bungu rībināšana, radot sajūtu, ka tā uzbrūk.[5]
Kārnegī Maskavas centra vecākais pētnieks Andrejs Koļesņikovs norādīja, ka tas ir tādas valsts dokuments, kura atrodas kara stāvoklī. Koļesņikovs rakstīja, ka Krievijas drošības politika nav par valsts drošību, bet par šauras elites pašsaglabāšanās tehnoloģiju. Viņiem “tautas vienotība” nozīmē no valsts atkarīgu iedzīvotāju lojalitāti. Viņa kolēģis Dmitrijs Treņins, analizējot Stratēģijas tradicionālo vērtību sadaļu, norādīja, ka Krievijas valdošās elites pārstāvji tikai retos gadījumos savā dzīvē seko deklarētajām vērībām, turklāt, atbilstoši sabiedriskās domas aptaujām, līderi netiek skatīti kā tādi, kuriem piemistu pat neliela morālā autoritāte vadīt sabiedrību šajā ceļā.
Nobeigumā: skumja aina
Īstais uztraukums Putina draugiem - lielo piļu cēlējiem - nav tradicionālo vērtību drupināšana, bet gan patiesības stāstīšana par viņu zagšanu, nesaimnieciskumu, egoismu, kas noved pie ekonomikas stagnācijas un sociālo liftu nefunkcionēšanas (izņemot pielipšanu pie varas vertikāles). Likuma vara nedarbojas, jo cars ir likums. Nu, tad viņš lemj, kā grib un kā māk. Ja Krievijas iedzīvotāji uzzinātu un saprastu, ka varētu dzīvot labāk, un, ka Putina neveiklā ekonomiskā politika ir aplaupījusi savas valsts iedzīvotājus, tad elitei beidzot būtu jārotē, bet to “jaunā aristokrātija” nevēlas. Tāpēc varas tvēriens tiek pastiprināts un propaganda turpināta. Tauta tiek uztverta kā pastulbi dzimtcilvēki: sak’, ja jau ļaujas apcelties, tad paši vainīgi! Valsts līderi necik neuzņemams atbildību par savas politikas sekām.
Filips Kirkorovs kādā no Krievijas režīmam tik nozīmīgās Milicijas dienas svinību koncertiem Kremļa zālē, uzplečotu vīru auditorijā dziedāja, tērpies baltā burleskas kostīmā, savukārt patriarhs Kirils pirms dažiem gadiem pasniedza komunistam (sic!) Genādijam Zjuganovam ordeni… Lūk, tā ir mūsdienu “tradicionālās” Krievijas laikmeta zīme - falšs un meli. Autoritārie režīmi vēl un vēl pierāda, ka nespēj bez meliem, nevar, un viss. Krievu kultūra ir jāpasargā? - Ļevs Tolstojs un Fjodors Dostojevskis droši vien kapā grozās, dzirdot, kad Putins, Šoigu, Zjuganovs un Žirinovskis kaut ko stāsta par Krievijas kultūru. Kur ir krievu literatūras zelta un sudraba laikmeta slavinātais godīgums, humānisms, garīgums, altruisms, pienākuma apziņa - tā ir sasalusi Staļina nometnēs, izelpota boļševiku nogalināto pareizticīgo priesteru (un citu konfesiju mācītāju) pēdējā nopūtā un izstumta līdz ar disidentiem uz ārzemēm. Varu sagrāba tie, kuriem vārds “mužiks” ir slavinājums, atšķirībā no 19. gadsimta, kad tas nozīmēja neizglītotu, nepieklājīgu un slikti ģērbtu veci. Šīs paaudzes pārstāvji Krievijā nespēj viens otru uzrunāt par kungu, jo tas asociējas ar uzkundzēšanos, nevis cieņu. Tad nu sanāk tāds ļeņinisma un “gop-stop” subkultūras kokteilis. Šādā vidē inteliģenti cilvēki neiederas. Jaunā Nacionālās drošības stratēģija drīzāk sargās šo miksli, nevis garīgumu un tradicionālās vērtības.