Pareģojumi

Gadu mijā modē prognozes un pareģojumi. Es, piemēram, nopirku pēdējo žurnālu "Patiesā Dzīve", kurš veltīts profesionālu astrologu 2026. gada prognozēm.

Te citāts no galvenās redaktores ievadraksta: "Ko zvaigznes sola Latvijai? (..) Ar gudriem cilvēkiem valsts vadībā būtu iespējams restarts, bet atkal atduramies pret patmathoroskopu, kur jau proklamēšanas brīdī (zvaigžņu stāvoklis) iekodēta pamatproblēma. Ņemot vērā tālāk aprakstītos tālo planētu stāvokļus, parādīsies arī kāds jauns politisks spēks. Vai tā būs režisora Alvja Hermaņa iecerētā kustība vai kas cits, to gan pateikt nav iespējams." Žēl. Gribētos jau zināt konkrētāk.
Latviešu lielāko uzņēmēju domnīca "Laser" sagatavojusi Latvijas nākotnei četrus scenārijus. Visbēdīgākais no tiem saucas "Vientuļā" Latvija. Taču arī tas man liekas balstīts uz nepamatotu optimismu. Pie šī scenārija Igaunija jau galīgi aizgājusi līdz ar Somiju, Lietuva - galīgi savienojusies ar Poliju un Latvija palikusi - arī galīgi viena pati. Kopā ar saviem politiķiem, kurus tās iedzīvotāji spītīgi turpina izvēlēties no bezdarbnieku un neveiksminieku vidus. Jo vēlēšanu likuma maiņai, kā zināms, pietrūkst smadzeņu un apņēmības. Neticu, ka viena pati tā vientulīgi ilgi noturēsies pie "Lielā kaimiņa" vai abu mazo kaimiņu sāniem. Pārējie trīs "Laser" scenāriji utopiski, jo balstīti uz cerībām, ka te nākotnē būšot nez kāds izglītības un mākslīgā intelekta centrs un tādā garā. Ne nu būs, nekā. Visi vilcieni jau sen nokavēti. Un ar sliedēm jau visi zina, kā mums iet - nemākam ne uzlikt, ne nojaukt. Tad jau daudz ticamāks pareģojums būtu, ka Latvija tiks sadalīta divās daļās - Vidzemes teritorija kļūs par Igaunijas pagarinājumu (ja ne juridiski, tad ekonomiski), bet Kurzeme, Zemgale, Latgale ar laiku taps par Lietuvas ekonomisko telpu. Faktiski (kas attiecas uz Kurzemi), tas jau ir sācies. Latvieši sākumā strādās igauņu un leišu uzņēmumos un darbdienās dzīvosies pa turieni. Piektdienas vakaros brauks uz mājām Latvijā, bet pirmdien no rīta gan būs jāceļas agri - lai paspētu uz darbu pie kaimiņiem un lai igauņu/lietuviešu boss nedusmotos. Bet tomēr tuvāk nekā uz Īriju sanāk. Kas labi. Pēc tam vēlāk igauņu un lietuviešu vadītie uzņēmumi jau tiks izvietoti mūsu teritorijā un braukāšana atkritīs.
Katras valsts labklājības pamats ir resursi, ko tā spēj piedāvāt. Cilvēki, daba, ģeogrāfiskais novietojums, citi faktori. Kādi tad ir mūsu rīcībā?
Nu, piemēram, Singapūrai (kas vienmēr tiks piesaukta kā etalons straujam un superveiksmīgam scenārijam) tādi starta pozīcijā (1960. gadi) bija vismaz divi: cilvēku mentalitāte (neparasti pašorganizēties spējīga sabiedrība) plus ğeogrāfiski unikāla priekšrocība (vienīgā brīvības saliņa tolaik komunistu pārņemtajā reģionā). Gudru un veiksmīgu līderu vadībā tika maksimāli prasmīgi izmantoti šie abi resursi, un niecīgs zvejnieku ciemats (ar 120 iemītniekiem 19. gadsimta vidū) tagad ir viens no pasaules ekonomikas un finanšu centriem. Cilvēki tur kaut kā prot mobilizēties kopīgam mērķim, un kolektīvais saprāts ļauj strauji mainīt taktiku, ja stratēģija to prasa. Lokācija savukārt ļāva ne tikai attīstīt konceptu par globālu tirdzniecības mezglu, bet arī kļūt par iztrūkstošo diennakts posmu finanšu ķēdē starp Cīrihes un Sanfrancisko akciju tirgiem (kad vieniem iestājas nakts, bet otriem vēl nav pienācis rīts).
Pirms atgriežamies Latvijā, gribu tikai nocitēt Lee Kwan Joe (Singapūras "brīnuma" tēvu): "Katrs milzīgs sasniegums savos pirmsākumos ir bijis vienkārši parasts sapnis." Tulkojums (manējais) nav pats veiksmīgākais, bet doma skaidra - tie, kuri sasniedz lielas lietas, sākumā visi tiek apsaukāti par sapņotājiem. Un otrādi - tie, kuri baidās atvēzēties, neko dzīvē nekad lielu tā arī nesasniegs un vienmēr paliks pelēkajā neveiksminieku zonā.
Ja pieņem, ka Latvijas unikālie resursi ir daba un klimatiskā josla uz globusa, tad jājautā: ko tad mēs varētu iesākt ar šo gigantisko tukšo mežu, kas saucas Latvija? Varbūt piedāvāt to kā ideālo vietu, uz kuru vecumdienās pārcelties Eiropas turīgajiem iedzīvotājiem? Kuru veselība vairs nespēj sadzīvot ar Dienvideiropas neiespējami karstajām vasarām vai kuriem vairs nav komfortabli palikt Rietumeiropas musulmaņu pārņemtajās valstīs, kur pilsoņu karš kļuvis par ikdienas fonu? Līdzīgi kā bagātie amerikāņu pensionāri pārvācas uz Floridu pavadīt pārtikušas vecumdienas, Eiropas naudīgie seniori varētu pārvākties uz Latviju? Varbūt mūsu "Nokia" būtu masveidīga kompaktu ciematiņu būvniecība, kas speciāli paredzēti turīgu ārzemju pensionāru vajadzībām. Ar atbilstošu infrastruktūru, veselības aprūpi, kultūras programmu? Šādam mega biznesa projektam, kurā iesaistītos visa valsts, mums visi resursi it kā būtu - daba veselīgām pastaigām priežu mežos, kokmateriāli celtniecībai, cilvēku resursi apkalpojošam un medicīnas personālam. Arī kultūras piedāvājums, kas daudziem vecajiem eiropiešiem no svara. Latviešu arhitekti varētu izstrādāt veselus ciematus ar unikālu konceptu - "ideālās vecumdienas". Nevis veco ļaužu pansionātus nevarīgiem un nespējīgiem, bet ciematus aktīviem un vēl sprauniem turīgiem pensionāriem. Mazas mājiņas 1 vai 2 cilvēkiem (bērni jau vairs pie viņiem nedzīvos), veselības centri ar augsti kvalificētu medicīnisko aprūpi, baseini, restorāni ar deju zālēm, kur latviešu mūziķi spēlē 70.-80. gadu vecos labos gabalus un tādā garā.
Ja jūtat šai manā tekstā ironiju, tad tā tur ir tikai 20%. Pārējais nopietni. Jo, lai izkļūtu no nāves cilpas, kurā esam iekļuvuši, mums tomēr ir jāizdomā kaut kas nebijis un oriģināls. Jo visas jau esošās biznesa idejas kaimiņi dara daudz, daudz labāk par mums. Kurš netic, lai aizbrauc un salīdzina.
Protams, pastāv vēl pilnīgi oriģināls un nebijis koncepts: mēs apzināti strādājam pie tā, lai pēdējo vietu nevienam neatdotu un neviens mums to neatņemtu. Pretojamies jebkādām ekonomiskām inovācijām, bremzējam gan vietējo biznesu, gan investīcijas. Apzināti izvēlamies kļūt par tādu kā "dabas rezervātu", kas saglabā savu unikalitāti un aizvakardienas šarmu. Es atkal nemaz nejokoju - ļoti bieži gadās, ka tā saucamais progress ilgtermiņā izrādās kā destruktīvs spēks, kas paātrina entropiju. Varbūt mums arī liktenis lēmis palikt par ekonomiski īpaši atpalikušu valsti, kas tādējādi paglābsies no visādiem modernās pasaules blakus efektiem, mākslīgajiem intelektiem un pārējās draudīgās nākotnes, kuras iestāšanos un sekas pārējie rīt varbūt rūgti nožēlos? Tādā gadījumā, protams, mainīt neko nevajag. Ne valsts pārvaldē, ne politiskajā ziņā. Vispār itin neko. Jo tagadējie to dara perfekti un viņiem nevajag traucēt.
Varbūt patiešām - jo sliktāk, jo labāk?
Vienīgais, kas bojā pašreizējo Latvijas konceptu, ir demogrāfiskā līkne. Bērni vairs nedzimst, pensionāru īpatsvars strauji aug, valsts tērē arvien vairāk un pelna arvien mazāk.
Ar ko tas varētu beigties? Kā jums liekas? Kādi ir jūsu pareģojumi?

Vakar runāju ar vienu mūsu latviešu lauksaimnieku no Kurzemes. Maza mēroga saimniecība. Viņš stāsta, ka nesen bijusi kārtējā mājlopu inspekcija ciemos. Ieradies ierēdnis pārbaudītājs ar vārdiem: “Nu sveiki! Mēs jūs šoreiz tā kārtīgi gribam pārbaudīt!” Zemnieks atbildējis: “Pārbaudiet gan tā kārtīgi! Kā nākas. Un visus atlikušos zemniekus te apkārt arī tā kārtīgi vajag pārbaudīt! Tad jums pēc pāris gadiem vairs nebūs atlicis, kur braukt un ko pārbaudīt. Un tad arī jums, pārbaudītājiem, darba šeit vairs nebūs un būs vienreiz miers.”