Pašā marta nogalē, kad, ziemai aizejot, ārā plosījās sniegputenis, mums, Rīgas Katoļu ģimnāzijas vecāko klašu skolēniem, tika organizēta mācību ekskursija uz neordināru vietu – Torņakalna kapiem. Jāprecizē, ka tā nav parasta kapsēta. Pieminekļi un kapakmeņi, kuri ir pat vairāk nekā 100 gadus seni; tā ir vieta, kur iespējams ielūkoties vēsturē.
Torņakalna un tās apkaimes vēsturē, kuru veidojuši cilvēki, viņu dzimtas, ar savu neordināro un piepildīto dzīves ceļu, ko būtu vērts uzzināt katram latvietim. Tad man kā 12.klases skolniecei šī iespēja tika dota. Neskatoties uz nepiemērotajiem laikapstākļiem, kapu apmeklējums ir mainījis manus uzskatus.
Man bija iespēja uzzināt par cilvēkiem, kuri ir paveikuši ko nozīmīgu ne tikai Torņakalna apkaimei, bet pat visas valsts mērogā. Tie bijuši gan kultūras darbinieki, gan parasti strādnieki, gan arī lielas ģimenes, kas veidoja šo apkaimi un Latviju tādu, kāda tā ir mūsdienās. Ar saviem darbiem šie ļaudis savus vārdus ir ierakstījuši vēsturē; par viņiem ir jārunā un viņu veikumu būtu vēlams zināt.
Katra pieturvieta bija vērtīga, taču katram no mums, skolēniem, atmiņā palikusi sava personība.
Atminos stāstu par latviešu gleznotāju Jēkabu Kazāku. Vēl atmiņā ir palicis attēls uz viņa kapakmens, tā neparastums.
Kapavieta katrai no lielajām personībām ir atšķirīga, tās atšķiras no pieminekļiem citās kapsētās. Man bija iespējams aplūkot tēlniecības un mākslas pieminekļus, tie katrs ir ar savu stāstu, taču jāņem arī vērā laika periods, kad tie tika uzstādīti; precīzāk, kurā laika posmā cilvēks ir aizgājis aizsaulē.
Sākotnēji varētu šķist, ka ekskursija uz kapsētu ir kas neprātīgs un nevajadzīgs, kā arī drūms, bet šis kapsētas apmeklējums sniedza jaunas zināšanas par lielām personībām, viņu veikumu. Tie ir cilvēki, kuri veidojuši mūsu valsts pamatus un paplašinājuši mūsu redzes loku.
