Pieturvieta “Torņakalna kapi” - vieta, kur ielūkoties pagātnē

© Kaspars Krafts/F64

Pašā marta nogalē, kad, ziemai aizejot, ārā plosījās sniegputenis, mums, Rīgas Katoļu ģimnāzijas vecāko klašu skolēniem, tika organizēta mācību ekskursija uz neordināru vietu – Torņakalna kapiem. Jāprecizē, ka tā nav parasta kapsēta. Pieminekļi un kapakmeņi, kuri ir pat vairāk nekā 100 gadus seni; tā ir vieta, kur iespējams ielūkoties vēsturē.

Torņakalna un tās apkaimes vēsturē, kuru veidojuši cilvēki, viņu dzimtas, ar savu neordināro un piepildīto dzīves ceļu, ko būtu vērts uzzināt katram latvietim. Tad man kā 12.klases skolniecei šī iespēja tika dota. Neskatoties uz nepiemērotajiem laikapstākļiem, kapu apmeklējums ir mainījis manus uzskatus.

Man bija iespēja uzzināt par cilvēkiem, kuri ir paveikuši ko nozīmīgu ne tikai Torņakalna apkaimei, bet pat visas valsts mērogā. Tie bijuši gan kultūras darbinieki, gan parasti strādnieki, gan arī lielas ģimenes, kas veidoja šo apkaimi un Latviju tādu, kāda tā ir mūsdienās. Ar saviem darbiem šie ļaudis savus vārdus ir ierakstījuši vēsturē; par viņiem ir jārunā un viņu veikumu būtu vēlams zināt.

Katra pieturvieta bija vērtīga, taču katram no mums, skolēniem, atmiņā palikusi sava personība.

Atminos stāstu par latviešu gleznotāju Jēkabu Kazāku. Vēl atmiņā ir palicis attēls uz viņa kapakmens, tā neparastums.

Kapavieta katrai no lielajām personībām ir atšķirīga, tās atšķiras no pieminekļiem citās kapsētās. Man bija iespējams aplūkot tēlniecības un mākslas pieminekļus, tie katrs ir ar savu stāstu, taču jāņem arī vērā laika periods, kad tie tika uzstādīti; precīzāk, kurā laika posmā cilvēks ir aizgājis aizsaulē.

Sākotnēji varētu šķist, ka ekskursija uz kapsētu ir kas neprātīgs un nevajadzīgs, kā arī drūms, bet šis kapsētas apmeklējums sniedza jaunas zināšanas par lielām personībām, viņu veikumu. Tie ir cilvēki, kuri veidojuši mūsu valsts pamatus un paplašinājuši mūsu redzes loku.



Viedokļi

Šo rindu autors ir Greenpeace biedrs. Esmu viens no 3 miljoniem cilvēku uz zemeslodes, kas parakstījuši vēstījumu pasaules valstu valdībām, aicinot pārtraukt dziļjūras ieguvi (deep sea mining). Čakli sekodams līdz konferences norisei, ar savu parakstu protestējot pret Francijas valdības liegumu Greenpeace kuģim Arctic Sunrise iebraukt Nicas ostā, biju jau atmetis domu rakstīt Latvijas mēdijos par šīs konferences mērķiem un vājo rezultātu. Bet man par milzīgu prieku un patīkamu pārsteigumu, Latvijas Ārstu 10. kongresa atklāšanas plenārsēdē Pasaules latviešu ārstu un zobārstu asociācijas prezidents, Halifaksas (Kanāda) universitātes profesors, reimatologs Juris Lazovskis (viņš arī mana skolotāja, izcilā latviešu internista Ilmāra Lazovska dēls) savā lekcijā pieskārās gan ANO Okeāna konferencei, gan nepieciešamībai aizliegt dziļjūras ieguvi. Ārsti visā pasaulē ir ne tikai sabiedrības daļa, kas rūpējas ne tikai par cilvēka veselību, bet ir nozīmīgākā ļaužu grupa, kas cenšas saglabāt zemeslodes ekosistēmu nākamajām paaudzēm.

Svarīgākais