Iespējamais karš Ukrainā. Nomierināšanas politika
Vērojot norises mūsdienu politikā un apzinoties iespējamo karadarbības sākumu Ukrainā no Krievijas puses, rodas jautājums, vai nesenā vēsturē noticis kas līdzīgs? Pārlasot vēstures grāmatās, kāds bija Otrā pasaules kara priekšvakars, kā arī - kāda Vācijas un Sabiedroto reakcija uz notiekošo, iespējams konstatēt vairākas līdzības.
Vērtējot NATO reakciju pret Krievijas iespējamo iebrukumu Ukrainā, varam manīt lielu līdzību Nevila Čemberleina, Lielbritānijas premjerministra, īstenotajai politikai pirms Otrā pasaules kara, ko dēvē par nomierināšanas politiku. Nomierināšanas politika izpaudās tieši tāpat kā tās nosaukums, proti, Lielbritānija, uzņemoties gandrīz vienpersonisku atbildību par brīvās Eiropas valstu likteni, piekāpās Vācijas līdera Ādolfa Hitlera prasībām par teritoriju pievienošanu Vācijai, cerot izvairīties no kara un uzskatot, ka labprātīga Čehoslovākijas teritorijas atdošana apmierinās Hitlera vēlmes. Protams, vadoņa apetīte ar to nebeidzās, un drīz vien pierādījās, ka šī nomierināšanas politika nav īstenojama. Tā noveda pie kārtējā kara Eiropā. Piekāpjoties pretinieka prasībām, pretinieks to uztver kā vājumu un rīkojas bezkaunīgi. Tāpat notiek arī mūsdienās. Tiek izteikti dažādi draudi, sankcijas un citi līdzekļi ar mērķi savaldīt Krievijas teritoriālās iegribas, taču nekas reāls netiek darīts, lai reāli atvairītu iespējamu Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Kritizēt Rietumus par nespēju rīkoties situācijā ar Krieviju ir samērā populāri, jo pastāv bailes. Bailes no iespējama kara sākšanas, taču, atskatoties uz līdzīgiem notikumiem Otrā pasaules kara priekšvakarā, varam pamanīt, ka šīs bailes, kā arī pašreizējā reakcija uz notikumiem, iespējams, nespēs apturēt kara sākumu.
