Novembrī Latvijā būs valsts neatkarības 100. gadadienas atzīmēšanas svinīgo pasākumu kulminācija.
1918. gada 18. novembrī tika parakstīts Latvijas Republikas Neatkarības akts. Svētku programma ietver daudzus pasākumus un projektus kultūras, izglītības, sporta, celtniecības un tūrisma jomā. Vairāki no tiem aizsākās 2017. gadā, bet daži turpināsies līdz 2021. gadam. Šajā gadā katru dienu valsts dzīvo "Latvijai 100" zīmē. Svinību programma tika veidota valsts līmenī, ar savu ilgstošo norisi tā atspoguļo Latvijas ilgo ceļu uz neatkarību, kā arī cīņu par neatkarību, kas turpinājās padomju okupācijas laikā (tieši šādi oficiāli tiek apzīmēts laiks, kad Latvija bija PSRS sastāvā).
Tomēr svētku programma netika veidota pa vertikāli, bet tā ir gājusi plašumā un aptver visu valsti. Valsts neierobežo svētku programmu, sadzenot tos, kuri vēlas atzīmēt neatkarības 100. gadadienu, vienā parkā caur metāla detektoriem, bet gluži pretēji - mudina Latvijas iedzīvotājus ierosināt idejas, kā svinēt valstiskuma 100. gadadienu un šīs idejas kopīgi īstenot.
Kopš Latvijas Tautas frontes „Atmoda” izveidošanas 1987.-1988. gadā un tai sekojošajiem vēsturiskajiem notikumiem ar galīgo izstāšanos no PSRS Latvijas dzīvē ir notikušas lielas izmaiņas. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigu un deviņdesmito gadu sākuma notikumu piemiņa Latvijā un Rīgā tiek rūpīgi glabāta. Šim laikam ir arī poētisks nosaukums "Dziesmotā revolūcija". Staigājot pa Rīgas centru, jūs variet rekonstruēt 1991. gada janvāra notikumu ainu parkā netālu no Brīvības pieminekļa starp Bastejkalnu un bijušās Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas ēku: šeit ir uzstādīti piemiņas akmeņi visu to cilvēku piemiņai, kas tika nogalināti sadursmēs ar Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes īpašo uzdevumu milicijas vienības kaujiniekiem (OMON).
Starp tiem, kuri atdeva savu dzīvību par Latvijas neatkarību, ir arī Baltkrievijas milicis Vladimirs Gamanovičs, kas gāja bojā 1991. gada 20. janvārī. Valsts pievērš īpašu uzmanību šo janvāra notikumu piemiņai, kuru dēvē par "barikāžu laiku". Neskatoties uz to, ka kopš 1991. gada Latvijā notiek devītās Saeimas vēlēšanas, un vēlēšanu laikā katru reizi varas politiskā konfigurācija izmainās, attieksme pret šiem notikumiem nemainās. Upuru piemiņa un cīnītājiem par neatkarību izrādītais gods ir cieņas apliecinājums tiem, kuriem daudzu gadu garumā valsts neatkarība bija kļuvusi par sapni un dzīves un cīņas jēgu.
Vairāk nekā 30 000 barikāžu dalībnieku ir apbalvoti ar piemiņas medaļām. Valsts atzīmēja ne tikai latviešu, bet arī bijušās PSRS kaimiņu republiku iedzīvotāju nopelnus. Ja paiesiet mazliet tālāk pa Rīgas centru, jūs varēsiet redzēt bijušās Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas un Valsts Drošības komitejas (VDK) ēkas, kas jau sen vairs agrākajiem mērķiem netiek izmantotas. Latvijā attieksmi pret bijušās Padomju Savienības represīvajām struktūrām nevar nosaukt par pozitīvu. Bijušās VDK ēkā ir iekārtots čekas pagrabu muzejs. Viens no neaizmirstamākajiem galīgās atvadīšanās no pagātnes momentiem neapšaubāmi būs Latvijas PSR VDK arhīvu publicēšana, kuru 2018. gada septembrī apstiprināja Latvijas Saeima.
Pakāpeniski kā Latvijas tautas apzīmējums sabiedrības apziņā nostiprinās apzīmējums "Latvijas iedzīvotāji” (kr. - ‘латвийцы’) - kā tagad ir pieņemts apzīmēt visus valsts iedzīvotājus. Ņemot verā to, ka iepriekš, lietojot vārdus "latvietis" un "latvieši", nereti radās neviennozīmīgas situācijas, valstī ir radusies nepieciešamība, lai valsts nosaukums - "Latvijas Republika" - pareizi atspoguļotu tās iedzīvotājus. To, kas ir saistīts ar Latviju, tiek sauks par "Latvijas -", bet to, kas attiecas vienīgi uz nacionālo etnosu - "latviešu -". Ja kādam apmeklētājam šis valodas strīds vien izraisa smaidu, tad Latvijas iedzīvotāji pret to izturas ar izpratni un ļoti nopietni.
Kopš 19. gadsimta vidus, kad Latvijā radās pirmā nacionālā kustība pret pamatiedzīvotāju asimilāciju ar vāciešiem, latvieši sapņoja par neatkarību, cīnījās par to un dzīvoja ar to savās dvēselēs un domās. Kopš tā laika visas tautas nacionālās atmodas vilnis tikai pastiprinājās, un Latvijas karogs, kas pirmo reizi ir pieminēts 1272.gadā kā Latgaļu karadraudzes karogs Vendenes (tagad Cēsu) pils aizstāvēšanā, un ģerbonis ir visas Latvijas lepnums. Karoga karmīnsarkanā krāsa pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā valsts likumā tika fiksēta kā etalons.
Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas neatkarību zem valsts nacionālā karoga atbalstīja visu Latvijā dzīvojošo tautību pārstāvji. Rīgā ieradušies tūristi man ne reizi vien ir teikuši, ka ar Latvijas ielās redzamo valsts karogu un citas heraldikas skaitu Latvija neapšaubāmi apsteidz pat Amerikas Savienotās Valstis. Valsts svētku un nacionālo sēru dienās katram namīpašniekam saskaņā ar likumu ir jāizkar valsts karogs. Tomēr parastās dienās daudzi karogus nenoņem. Vēlreiz uzsveram, ka valsts karogs un ģerbonis ir Latvijas nacionālā lepnuma iemiesojums.
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās latviešu valoda (tāpat kā arī baltkrievu valoda) nonāca pie bīstams robežas, proti - PSRS tika ierobežota tehnisko publikāciju un zinātnisko darbu izdošana latviešu valodā, latviešu valodas izmantošana tika ierobežota daudzās valsts iestādēs. Diemžēl ir jāatgādina, ka radās tādi „zinātniski" postulāti, ka latviešu valoda nav pietiekami bagāta lietošanai zinātnē, tika teikts, ka tā ir "zemnieku" valoda utt. Neatkarības atgūšana latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai un tās dialektos (piemēram, latgaliešu valodai) iedeva otro dzīvi, un, ja 1990.-1991. gadā Latvijas iedzīvotāju, kas prata un kas neprata latviešu valodu, bija 50 % - 50%, tad šodien varam droši teikt, ka pastāvīgo iedzīvotāju skaits, kas nezina latviešu valodu, ir minimāls.
Ar šādu attieksmi pret valsts simboliem, valodu, pagātnes simboliem (atgādinām, ka padomju simboli valstī ir aizliegti gandrīz visur) Latvija regulāri ir Krievijas mediju ziņu virsrakstos par vietējo krievvalodīgo iedzīvotāju apspiešanu un viņu vēlmi masveidā aizbraukt no Latvijas uz pastāvīgu dzīvi Krievijā. Šoreiz izlaidīsim labi pazīstamo un visos līmeņos apvazāto tēmu par "nepilsoņiem". Vienīgi pievērsīsim uzmanību tam, ka naturalizācijas un pilsonības iegūšanas process Latvijā ir ir nostiprināts likumdošanā, un pēdējo desmit gadu laikā, piemēram, nepilsoņu skaits Latvijā ir samazinājies uz pusi un šobrīd tas ir mazāks par 10 % no kopējā iedzīvotāju skaita.
Pieskarsimies daudz svarīgākai un kritiskākai tēmai - imigrācijai kā tādai no valsts. Kā 1918., tā 2018. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits ir aptuveni 1 900 000, bet 1980. gadā tas bija aptuveni 2 500 000 cilvēku. Rodas loģisks jautājums, kur dzīvo trūkstošie 600 000? Saskaņā ar oficiālajiem datiem lielākā daļa no tiem, kas ir apmēram trešdaļa iedzīvotāju, dzīvo Lielbritānijā un citās ES valstīs, bet Krievijā, kas gaida imigrantus no Latvijas ar atklātām rokām - ir izbraukuši ne vairāk kā 2% iedzīvotāju.
Protams, ja imigrācijas problēmu vērtē kopā ar agrāko rūpnieciskās ražošanas kritumu, statistikas skaitļi (iedomājieties, Latvijā oficiālā statistika neatšķiras no neoficiālās, jo neviena valsts iestāde nepublicēs tīši sagrozītu informāciju) šajā ziņā nav iespaidīgi. Tāpat kā citas mazās ES valstis, nākotnē Latviju sagaida nopietnas demogrāfiskas problēmas, pret kurām vēl jānoformē kompleksa attieksme, un tas būs viens no jaunā Saeimas sastāvā izaicinājumiem, kas tiko - 2018. gada 6. oktobrī ir ievēlēts.
Tomēr šīs problēmas, tāpat kā, ekonomiskās problēmas, valsts valodas lietošana un daudzas citas netiek noklusētas, bet katru dienu tās ir asu polemiku tēmas visos masu saziņas līdzekļos.
Šīs problēmas Baltkrievijā vienkārši tiek apgrieztas otrādi, un baltkrievi vienkārši nesaprot, ar kādām asarām raudāt, dzirdot no Lukašenko kārtējos tukšos solījumus vai apliecinājumu, ka cīņa pret korupciju ir iegājusi kārtējā, 25 gadu ilgā valdnieka pūliņu nobeguma fāzē. Starp citu, par valsts vadītāju. Latvijas prezidentam ir daudz lielākā mērā ierobežotas pilnvaras nekā viņa baltkrievu "kolēģim", kuru ievēl parlaments. Par valsts prezidentiem parunāsim vēlāk. Latvijas Republikas prezidenta prombūtnes laikā darba vietā (piemēram, atvaļinājuma laikā) viņa pienākumus oficiāli veic Saeimas priekšsēdētājs, tas ir publiski zināms, un vienkārši nav iespējams iedomāties situāciju, ka prezidents atļautos doties atvaļinājumā uz valsts budžeta rēķina.
Latvijā ir uzsākti pasākumi, lai panāktu, ka mājās atgrieztos imigranti, kas vieni no pirmajiem kopš valsts iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā devās uz ES. Līdztekus tam, ka valsts iespējas subsidēt ekonomiku ir ne tikai ierobežotas, bet samazinātas līdz nullei, banku un līzingu sektori izsniedz kredītresursus ar Eiropas procentu likmēm, kas investīcijas padara pievilcīgas, sāk pieaugt rūpnieciskā ražošana, un kas ir raksturīgi - tā pieaug lielos tempos tieši tajos reģionos, kas savā laikā visvairāk cieta no padomju laika lielo uzņēmumu slēgšanas - Rīgā, Liepājā un Daugavpilī.
Latvijas ārējās attiecībās galvenais kaitinošais faktors ir Krievija. Dzīvojot nesamierināmā "draudzībā" ar savu austrumu kaimiņu, Latvija bez šaubām no šīm attiecībām saņem ekonomiska izdevīguma pakāpenisku samazināšanos, bet arī iekšēju emocionālu lādiņu, lai pierādītu sev izvēlētā ceļu pareizību. Preču apgrozījuma ar Krieviju īpatsvars kopš ES sankciju ieviešanas ir samazinājies līdz 3 % no kopējā tirdzniecības apjoma ar visām valstīm.
Pagājušajos gados kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā Latvijas valstij nemainīgi tika prognozēta pilnīga vai daļēja degradācija sakarā ar vienas vai otras savstarpējo attiecību ar Krieviju daļas nogriešanas. Tomēr, neskatoties uz visu, katru reizi pēc kārtējā samazinājuma valsts ekonomika uzrāda izaugsmi. Jaunākajie piemēri: 2015.-2018. gadā tika paziņots par nesamierināmu apšaubāma satura finanšu plūsmu apkarošanu, kas no Krievijas un NVS valstīm plūda caur Latvijas bankām, cieta lielākās privātās bankas ar vietējo un Krievijas kapitālu. Tomēr valdība šajā cīņā gāja līdz galam, pat neskatoties uz to, ka šī stingrā nostāja ilgtermiņā pašreizējam premjerministram Mārim Kucinskim varētu maksāt amatu. Neskatoties uz pašām pesimistiskākajiem - līdz pat defoltam -prognozēm,ekonomika ne tikai tika galā, bet pat pieauga, finanšu sektors sāka strādāt kvalitatīvāk, un vidējā alga valstī - pievērsiet uzmanību! - bez tukšu solījumu plāna ir pienākusi tuvu 1000 eiro, pat bez atsevišķām nacionālās ekonomikas prezidenta direktīvām un rīkojumiem.
Virkne darbību ārlietu ministra amatā var maksāt amatu arī pašreizējam ārlietu ministrijas vadītājam Edgaram Rinkēvičam, jo nav izslēgts, ka jaunā koalīcija izvirzīs jautājumu par viņa ne vienmēr Eiropas politikai un cilvēktiesībām atbilstošo pārmērīgo aizraušanos ar dialogu ar Lukašenko režīmu.
Atsevišķa tēma Latvijā ir Prezidenta amats. Es neteiktu, ka ir kāda tiešā saikne ar nacionālo atmiņu, tomēr ir jāatzīmē, ka pats slavenākais Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis ir nācis pie varas nedemokrātiskā ceļā un kļuvis par autoritāru valdnieku no 1934. gada līdz pat Latvijas okupācijai 1940. gadā no Padomju Savienības puses, pēc kuras boļševiki viņu izsūtīja uz Sibīriju. Pie Latvijas sasniegumiem šajā prezidentūras laikā (pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās), bez šaubām, ir vērts pieskaitīt to, ka valsts vairākus gadus Eiropā noturējās pirmajā vietā pēc lopkopības produkcijas daudzuma uz vienu iedzīvotāju, arī rūpnieciskā ražošana bija augstā līmenī. Diemžēl Latvijai, tāpat kā Igaunijai 1940. gadā nebija lemts sekot Somijai, kura varēja nosargāt savu neatkarību.
Latvija ir parlamentārā republika, kopš 1991. gada tai jau ir bijuši pieci prezidenti. Prezidentu ievēl Saeima, un viņš var vienlaicīgi atrasties pie varas divus termiņus pēc kārtas. Šajā laikā prezidentu skaitā bija Vaira Vīķe-Freiberga, pieredzējusi politiķe ar amerikāņu saknēm, bija Kārļa Ulmaņa pēctecis, bet pašreizējais prezidents Raimonds Vējonis ir dzimis latviešu ģimenē Pleskavas apgabalā Krievijā.
Latvija jau sen ir iestājusies Eiropas Savienībā, un "mūžīgā prezidenta" faktora rašanās šajā valstī vienkārši ir izslēgta. Pirms jauna prezidenta ievēlēšanas nākamajā - 2019. gadā vai atkārtoti izvēlēt R. Vēijoni uz otru termiņu, Seimas deputāti neapšaubāmi rīkos atklātu publisku diskusiju par šo jautājumu, pašreizējais prezidents „saņems” no visām partijām un plašsaziņas līdzekļiem. Tajā pašā laikā pašreizējais prezidents, tāpat kā viņa priekšgājēji, ir pieradis pie kritikas kā parastas un konstruktīvas saziņas veida ar varas iestādēm un vēlētājiem, un otrādi.
Latvijā, atšķirībā no Baltkrievijas, ziemas sporta veidi un, jo īpaši, hokejs un bobslejs ar skeletonu ir patiesi nacionāli sporta veidi, hokeja kluba „Rīgas Dinamo” simboli tiek pārdoti uz katrā stūra un ir populāri. Šeit vispār jebkura nacionālā simbolika tiek pārdota uz visiem ielu stūriem un ir populāra. Simbolikas pārdošana ir labs bizness. Ir zināmi gadījumi, ka zēni uz ielām nopelnījusi 200-300 eiro dienā, vienkārši pārdodot nacionālos karodziņus pie dzīviem ielu krustojumiem Rīgā, bet vēlreiz atkārtoju - pēc nacionālā karmīnsarkans-balts-karmīnsarkans krāsu salikuma pārpilnības un spējas sevi parādīt par Latvijas patriotiem vai līdzjutējiem vietējie fani neapšaubāmi pārspēj visus savus kaimiņus bez izņēmuma.
Kopā ar prasmi dziedāt un izklaidēties valsts svētku dienās, piemēram, Līgo svētkos, Dziesmu svētkos un citos svētkos, latvieši sevi parāda kā ir ļoti jautru un bezrūpīgu tautā ar īpašām vokālajām spējām. Tā kā katra tauta uzskata par lielisku dziedātāju, paskaidrosim, kāpēc jūs nekad nepārliecināsiet latviešus, ka viņi nav sevišķi. Latviešu dziesmu svētki 2018. gadā saskaņā ar novērojumiem bija paši spilgtākie un masveidīgākie valstī visā tās vēsturē, lai ilgi nestāstītu, skatiet informāciju internetā.
Atgriezīsimies pie sporta. Hokejs Latvijā nesaņem nekādu īpašu valsts atbalstu, tas galvenokārt pastāv uz sponsoru rēķina, tāpēc nevar runāt par vispārēju ledu arēnu celtniecību, valsts atbalstu hokeja klubiem utt. Latvijā ir skaidra un nepārprotama izpratne par to, ka hokejs ir dārgs sporta veids, hokeja un fanu mīlestības dēļ uz nacionālo komandu un "Dinamo" atkarībā no pieejamajiem resursiem ir uzbūvēta industrija. Neskatoties uz to, ka Latvijas iedzīvotāju skaits ir piecas reizes mazāks nekā Baltkrievijas iedzīvotāju skaits, hokeja līmenis pirmajos 20 neatkarības gados Latvijā attīstījās vienādā līmenī ar Baltkrievijas hokeju, bet pēdējos gados tas nedaudz pacēlies (protams, tādus triecienus kā izlidošanu no pasaules čempionāta augstākās divīzijas, regulāru aizlidošanu garām olimpiskajām spēlēm utt., šeit neviens negaida, un, atklāti sakot, apskatot Latvijas hokeja spēlētāju pārliecības pilno uzstāšanos, tam ir grūti noticēt). Svarīgi ir tas, ka valsts neiejaucas hokejā, publika jūt līdzi hokejistiem masveidīgi un uzticīgi, bet valsts izlase jebkurā spēlē cīnās par valsts uzvaru un savu fanu dēļ. Un pilnīgi noteikti šeit vispār nevar būt ne runas par to, lai hokeja vajadzībām tiktu piešķirti apmēram 30 % no valsts sporta budžeta hokeja vajadzībām.
Valsts kontrole pār budžeta līdzekļu izlietošanu Latvijā ir augstā līmenī, valsts cenšas nodrošināt, ka katrs eiro, kas tiek piešķirts no valsts kases, tiktu izlietots publiski.
Latvijā pat pats visparastākais priekšmets var kļūt par nacionālo lepnumu. Protams, ka tas ir liels daudzums valstu zīmolu, kas ir pazīstami ārpus Latvijas: Rīgas balzams, Dzintara parfimērija, šprotes. Bet tajā pašā laikā latvieši prot izgatavot un lepojas ar to, ka Latvijā ir izcilas plaša patēriņa preces: pati garšīgākā tumšā rudzu maize pasaulē, mājās gatavots kvass un alus, kūpināta gaļa un zivis, glazētie biezpiena sieriņi, konkektes „Gotiņa” un ne ar ko nesalīdzināmie auzu cepumi. Šie un citi produkti ir valsts lepnums un Latvijas vizītkarte.
Vispār, pēc ekspertu domām, populārākais nacionālais zīmols Latvijā pēdējo simts gadu laikā ir bijis lats. Jā, jā, valsts valūta bija lepnums, daudziem tas saistās ar nostalģiskām atmiņām. Iedomājieties, ka no 1993. līdz 2013. gadam, kad lats tika pirmo reizi ieviests padomju rubļa vietā, un pēc tam aizstāts ar eiro, nacionālā valūta praktiski nav mainījusi savu kursu pret ASV dolāru. Nav bijusi neviena devalvācija!
Latvijas iedzīvotāji ir ļoti čakli un radoši, satiksmes sastrēgumi Rīgā sākas jau pulksten 7 no rīta, kad visi masveidā dodas strādāt. Kaut arī benzīna cena, atklāti sakot, „kož”, vietējās pašvaldības pieliek milzīgas pūles, lai pilsētniekus „iemānīttu" sabiedriskajā transportā, masveidā kā pārvietošanās līdzekli tiek propogandēts velosipēds. Automobilis ir civilizācijas svētība, kas kopumā norāda uz sabiedrības labklājības pieaugumu, un, acīmredzot tuvākajos gados nopietni ierobežot personīgo transportlīdzekļu izmantošanu neizdosies. Lai gan šai sakarā ir jāatzīmē, ka velosipēdu, skūteru un citu transportlīdzekļu bizness neapšaubāmi pieaug. Visus pēdējos neatkarības gadus Latvija ir centusies identificēties ar kustības ātrumu. Turklāt vakara stundās Rīgas un citu pilsētu centrs atdzīvojas; ja jūs pastāvat netālu no Prezidenta pils vai Rīgas Domes, jūs viegli varat ieraudzīt valsts augstākā līmeņa amatpersonas, kas, piemēram, dodas mājās ar velosipēdu vai kājām.
Mūsdienu Latvijā praktiski it visur ir skaidri saskatāma Eiropas elpa. Latvijā ir ātrākais Eiropas Savienībā platjoslas internets. Valsts iet pa digitālās ekonomikas un digitālās pārvaldes ceļu. Praktiski nevienā valsts institūcijā nav „papīru” birokrātijas. Latvijā, tāpat kā jebkurā citā ES valstī, ir skaidrs valsts varas sadalījums, neatkarīgas tiesas, profesionāla policija un armija.
Visā savā vēsturē Latvija un tās tauta ir parādīusi miermīlīgu attieksmi pret tautām, kas dzīvoja blakus, turklāt vienmēr savas intereses stādīja augstāk un uzstājīgi lika ar tām rēķināties. Viena no acīmredzamām Latvijas priekšrocībām ir toleranta un iecietīga attieksme pret reliģiskajām minoritātēm, kas dzīvo tās teritorijā. No 1940. līdz 1991. gadam, Dievs ir paglābis Latviju no reliģisko celtņu masveida iznīcināšanas. Šodien gan Rīgas Doma katedrāle, gan Svētā Pētera baznīca, gan Svētā Jāņa baznīca, gan Vecticībnieku Vissvētākās Dievmātes Aizmigšanas baznīca, gan Pareizticīgo Kristus piedzimšanas katedrāle ir pasaules nozīmes arhitektūras pieminekļi.
Atgriežoties pie vienkāršās un visiem saprotamās ekonomikas, nevar neatzīmēt, ka bez pārmērīga regulējuma valsts līmenī, bez direktīvām ekonomikas pārvaldības metodēm, Latvija sagaida sava valstiskuma 100. gadadienu, esot 48. vietā pasaulē pēc iekšzemes kopprodukta (IKP) uz vienu iedzīvotāju. Latvijas IKP trīs reizes pārsniedz attiecīgo kaimiņvalsts Baltkrievijas rādītāju. Turklāt neviena no prognozēm neparedz, ka Latvija turpmākajos gados piedzīvos nopietnu kritumu. Latvijas attīstību nevar salīdzināt ar Polijas attīstību, tomēr visi statistikas dati liecina par reālu ekonomikas izaugsmi, nevis izaugsmi uz papīra. Valsts regulatori ir iemācījušies izdarīt pareizos secinājumus no iepriekšējiem krīzes gadiem, un ekonomika „netrīc” no jauniem iespējamiem draudiem.
Kā saka - LATVIJA VAR (ЛАТВИЯ МОЖЕТ)!
