Vai Latvijas pareizticīgo baznīca spēs izrauties no Maskavas apkampieniem un kļūs latviska?

© Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Katra impērija ar pieminekļiem iezīmē teritorijas, kuras tā uzskata par īslaicīgi zaudētām, bet ar iespēju nākotnē pievienot no jauna. Tas izskaidro Krievijas vēlmi saglabāt Latvijā gan cariskā, gan padomju laika svētkus, pieminekļus un ideoloģisko ietekmi.

Krievijas iebrukums Ukrainā no jauna liek pārskatīt arī Maskavas patriar-hijas lomu, jo tās kanoniskajā pakļautībā atrodas vienīgā Latvijā reģistrētā pareizticīgā baznīca, kas nav pirmskara Latvijas Pareizticīgās baznīcas tiesību pārņēmēja.

1936. gada gada 11. novembrī Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinode pieņēma lēmumu lūgt par LPB kanonisko pakļaušanu Konstantinopoles Vispasaules pareizticīgo patriarham un 1936.gada 11.februārī saņēma atbildi, ka Konstantinopoles patriarhs Benjamins I ir parakstījis Tomosu un piešķīris Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai autonomiju Svētā Vispasaules pat-riarhālā Troņa kanoniskajā jurisdikcijā. Par Rīgas un visas Latvijas metropolītu tika ievēlēts Augustīns Pētersons.

Metropolīta Augustīna galvenais uzdevums bija latviešu tautas garīgā at-tīstība, latviešu valodas ieviešana dievkalpojumos, prasot garīdzniekiem zināt latviešu valodu, organizēt mācību iestādes un, izdodot dievkalpojumu literatūru, pārvērst no Krievijas impērijas atkarīgu baznīcu par Latvijas baznīcu. Tika uzsāktas diskusijas par latviešu dievkalpojumu valodas terminoloģiju. 1937. gadā 51211 latviešu ticīgajiem bija jau 75 latviešu pareizticīgo draudzes.


Nostiprinājās cieša sadarbība ar Igaunijas un Somijas autonomajām pareizticīgajām baznīcām, tiekoties kopīgā delegāciju sanāksmē Sortovalā, Somijā, 1937. gada 22. - 27. augustā.

Taču šis attīstības ceļš pārtrūka, sākoties padomju okupācijai. PSRS vadī-ba labi apzinājās reliģijas nozīmi, tāpēc ar steigu ķērās klāt pie okupēto tautu reliģisko organizāciju pārveidošanas. Vēsturnieks Henrihs Strods savā grāmatā ,,Metropolīts Augustīns Pētersons” citē PSRS Valsts Drošī-bas Tautas Komisariāta priekšsēdētāja Vsevoloda Merkulova ziņojumu VK(b)PCK ģenerālsekretāram J. Staļinam: „Latvijas, Igaunijas un Lietu-vas republiku teritorijās patlaban pastāv autokefālās pareizticīgās baznīcas, kuras vada vietējie metropolīti - buržuāzisko valdību ielikteņi. Latvijas PSR (175 tūkstoši pareizticīgo draudzes locekļu). Ap Sinodes galvu Au-gustīnu, agrāk aktīvu Ulmaņa atbalstītāju, grupējas pretpadomju elementi - bijušie fašistiskās organizācijas „Pērkoņkrusts” dalībnieki.


VDTK gatavojas veikt šādus pasākumus:
1. Caur PSRS VDTK aģentūru pieņemt Maskavas patriarhijas lēmumu par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas pareizticīgo baznīcu pakļaušanu tai [Maskavas patriarhijai. - H.S.], šinī nolūkā izmantojot vietējo parasto garīdznieku un ticīgo iesniegumu.
2. Maskavas patriarhijas Baltijas eparhiju (bīskapiju) pārvaldīšanai par ehsarhu (pilnvaroto) arhibīskapu nozīmēt Voskresenski Dmitriju Nikolajeviču (PSRS VDTK aģentu), izmantojot Maskavas patriar-hijas rīcībā esošos attiecīgos lūgumus no vietējās garīdzniecības pu-ses.”

1941. gada 27. februārī Maskavas patriarhāts pieņēma lēmumu, ar kuru likvidēja LAPB, īpašumus konfiscēja, atlaida LPAB Sinodi un atņēma metropolītam Augustīnam metropolīta nosaukumu. Visu LPAB dokumentāciju pārņēma Viļņas metropolīts Sergijs. Sākās pareizticīgo garīdznieku atteikšanās no reliģiskā darbības. Sadarboties ar Maskavu un čeku atteicās 30 garīdznieki: 2 virspriesteri, 12 priesteri, 5 diakoni un 11 psal-motāji. Viņu vietā augstākos amatus ieņēma okupācijas varai lojālie piekritēji.
Otrā pasaules kara laikā nacisti nebija ieinteresēti atjaunot neatkarīgās LPAB darbību un tikai pēc kara, metropolītam Augustīnam emigrējot uz Vāciju, LAPB tur atjaunoja savu darbību 17 draudzēs Konstantinopoles patriarha kanoniskajā pakļautībā.


LPSR savukārt atļāva darboties Staļina 1943. gadā ieceltā patriarha kon-trolē dibinātajai krievu pareizticīgajai baznīcai, kas acu aizmālēšanas no-lūkos tika nosaukta par Latvijas pareizticīgo baznīcu.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, pateicoties bijušās LKP CK no-menklatūras un VDK aģentu ietekmei gan AP, gan 5. Saeimas partijās, viss turpinājās pa vecam. LPB izlikās, ka ar Maskavu to nekas nesaista, izņemot tehniskus sīkumus, lai gan patiesībā tā bija un ir krievu pareizticīgās baznīcas sastāvdaļa ar fiktīvām ,,pašnoteikšanās” tiesībām.

Vispasaules patriarha Varfolomeja viedokli par LPB labi raksturo viņa sekretārs 1996. gada 26. augustā Somijas pareizticīgajai baznīcai sūtītajā vēstulē: „Cienījamais Latvijas likums dod priekšroku svētajai krievu pareizticīgai baznīcai, neskatoties un neņemot vērā to faktu, ka kanoniskā jurisdikcija attiecībā uz pareizticīgo diasporu pieder tikai Vispasaules patriarham.” (The Office of the Orthodox Archibishop of Finland)
Latvijas valsts 90. gados nostiprināja Maskavas patriarhijas baznīcu par 1941. gadā okupācijas rezultātā iznīcinātās Latvijas autonomās pareizticīgās baznīcas tiesību pārmantotāju. Ar Tieslietu ministrijas un Reliģisko lietu pārvaldes palīdzību tika leģitimizēta netaisnīga vēsturiska situācija, apstiprinot, ka okupācijas sekas Latvijā nav likvidētas.
2008. gadā tika pieņemts Latvijas pareizticīgās baznīcas (Maskavas pat-riarhijas kanoniskajā pakļautībā) likums, kas tai nostiprināja visas tiesības uz LPAB zemes īpašumiem, reliģiskām un saimnieciskām būvēm.
Dievkalpojumi latviski, kā liecina tagad jau atstādinātais virspriesteris Jā-nis Kalniņš intervijā (Viktors Avotiņs. Aigars Dāboliņs. Ja Dievs ar mums, kas būs pret mums. NRA), regulāri notiek tikai Rīgā, Mēness ielas Debesbraukšanas baznīcā. Latviešu valodā vairs nenotiek arī garīdznieku apmācība un reliģiskās literatūras izdošana.

Maskavas patriarhija šodien ir cieši saaugusi ar Kremļa režīmu un tā spec-dienestiem. Krievijai 2014. gadā iebrūkot Krimā, jau bija redzams, kā priesteri iesvēta raķetes, bet Svjatogorskas vīriešu klosteris Austrumukrainā tika izmantots kā zaļo cilvēciņu pulcēšanās un ieroču uzkrāšanas vieta. Patriarhs Kirils visus Putina pretiniekus Ukrainā sauc par ,,ļaunuma spēkiem”.
1992. gadā Krievijas Federācijas AP augusta puča izmeklēšanas komisija tautas deputāta Ponomarjova vadībā konstatēja, ka PSKP CK un VDK ie-stādes izmantojušas virkni Baznīcas institūciju saviem mērķiem. Baznīcas ārējo sakaru daļa uz ārzemēm sūtīja VDK aģentus, lai ietekmētu Vispasau-les baznīcu padomi, Kristīgo miera konferenci vai Eiropas baznīcu konfe-renci.
Izmeklēsanas komisija ieteica statūtos iekļaut aizliegumu Baznīcas darbi-nieku sadarbībai ar drošības iestādēm. Tas netika izdarīts ne Maskavā, ne Latvijā. Maskavas patriarhiju vada bijušais VDK aģents ,,Mihailovs”. Pa-reizticīgo baznīcu Latvijā (LPB) joprojām vada metropolīts, VDK aģents „Lasītājs” (Čitaķeļ). LPAB īpašumus ar LPB metropolīta izsniegtu pilnva-ru iztirgoja bijušais LPSR Reliģijas lietu pilnvarotais, VDK virsnieks Aleksandrs Iščenko.

Lai gan Latvijas pareizticīgo atrašanās Maskavas patriarhijas kanoniskajā pakļautībā un latviskas pareizticības atjaunošana ir valsts drošības jautā-jums, tomēr sekot Igaunijas vai Ukrainas piemēram, kur atjaunotas arī Konstantinopoles patriarhijā esošās baznīcas, neizrāda ne Tieslietu, ne Ārlietu ministrija. Tieši otrādi, nesaprotamā kārtā Tieslietu ministrijas pa-dotībā esošais Uzņēmumu reģistrs un Reliģisko lietu pārvalde visādi ir traucējušas LPAB reģistrāciju.