Sen nebiju tik ļoti gaidījis Saeimas ārpolitiskās debates kā šogad. Varbūt pat ne pašas debates, bet gan ārlietu resora vadītāja skatījumu uz situāciju pasaulē un Latvijas vietu tajā.
Jo šoreiz mums ir nebijis situatīvs kokteilis - pasaules politiskā sistēma ir pamatīgi sašūpota līdz ar Trampa atgriešanos Baltajā namā, notiek vērtību un koncepciju pārvērtēšana, sākas izšķirošie pavērsieni Ukrainas kara un līdz ar to - arī jauno Eiropas militāri politisko kontūru sakarā. Bet pats netipiskākais - mums ir ārlietu ministrs, kurš ienācis Ministrijā nevis kā savas karjeras augstākajā punktā vai norietā, bet gan ar nelokāmu pārliecību, ka šis amats kalpos par tramplīnu ceļā uz vēl nopietnākiem kabinetiem. ( Uzreiz paredzu iebildes pret šo apgalvojumu, taču tām nepiekrītu - iepriekšēja Ministra nonākšana Ministrijas vadībā notika pavisam citās kopsakarībās un ar citu motivāciju). Turklāt nešaubīgi kvalificētākais un pārliecinošākais no visiem iepriekšējiem darboņiem, kuri 30 neatkarības gados bija ieņēmuši šo amatu.
Šovasar Lampas festivāla laikā sanāca noiet garām teltij, kur tikko bija sākusies jaunās ārlietu ministres saruna ar mūsu žurnālistikas grandiem Ozoliņu un Raudsepu. Noklausījos korektu 15 minūšu pasaules politiskās situācijas asinsainu. Bezkaislīgu un precīzu. Un tikpat korektas atbildes uz saņemtajiem jautājumiem. Tā vēl bija diplomāte Baiba Braže. Ar rūpīgi izsvērtiem teikumiem, kuros varēja just Ņujorkas, Londonas un Briseles gados krāto pieredzi. Tajā skaitā arī piesardzību.
Cerēju, ka šodien Saeimas debatēs mēs beidzot dzirdēsim politiķi Baibu Braži. Elegantu ambiciozu sievieti, kura saņēmusi mantojumā ne tikai veselu lērumu globālu problēmu, bet arī pamatīgi novājinātu Ministriju.
Ka Ministre sniegs ne tikai pasaules ģeopolitiskās situācijas izvērtējumu, bet arī savu redzējumu par Latvijas ārpolitikas reālajām prioritātēm ( vispārējās prioritātes mēs visi jau sen zinām no galvas).
Cerēju, ka Ministre runās par to, kā nostiprināt un attīstīt mūsu valsts diplomātisko dienestu, kā palielināt tā lomu un ieguldījumu ne tikai valsts drošībā, bet arī attīstībā.
Situācija tam ir ļoti labvēlīga. Šajās nedēļās pasaule vai ik dienas saskaras ar negaidītiem un nebijušiem pavērsieniem un paziņojumiem. Faktiski notiek Lielās Šaha spēles noteikumu maiņa spēles laikā. Vai vismaz pārdefinēšana. Mēs jau tā pēdējo gadu laikā vairākas reizes bijām uz savas ādas izbaudījuši, ka vecie drošības algoritmi vairs īsti nedarbojas, bet jauno vēl nav. Šāda neskaidrība Baltijas reģionā neko labu nesola. Baidos, ka "nejauši" izslīdējušie enkuri un pārtrūkušie kabeļi ir tikai ziediņi.
Ideālāku fonu jaunajai Ministrei savu redzējuma un ambīciju ( šoreiz pozitīvā nozīmē) izklāstam nevar iedomāties. Latvijas diplomātija pēdējo padsmit gadu laikā cieta no savstarpējiem ķīviņiem, kā rezultātā Ministrijas intelektuālais un kvalitatīvais līmenis, šķiet, ir zemākais visu neatkarības gadu laikā. To ( ar lielu atvieglotības sajūtu) atstājuši daudzi pieredzējuši diplomāti, jauniešu vidū darbs Ārlietu ministrijā vairs nekotējas tik augstu kā tam normāli būtu jābūt.
Tāpēc ir pamats sagaidīt, ka "Bražes doktrīna" runās arī par to, kā paaugstināt mūsu diplomātiskā dienesta kvalitāti un reputāciju. Iespējams, ka vajadzētu atgriezties pie savulaik jau apsvērtās skandināvu pieredzes iesaistīt darbā prominentus labas reputācijas biznesa, zinātnes un kultūras pasaules pārstāvjus. Vai atjaunot politisko Vēstnieku institūtu, kas pašlaik selektīvi tiek piemērots tikai ļoti specifiskos gadījumos.
Ar īpašu interesi gaidīju Ministres nostāju dažos viņas priekšteča personīgo ambīciju motivētajos jautājumos - nesaprotamo vēlmi uz ANO Drošības Padomes krēslu un tikpat nesaprotamo aizraušanos ar Triju Jūru valstu Iniciatīvas konceptu.
Pirmais jautājums sagādāja vilšanos. Mūsu kaimiņi no savas pieredzes stāsta , ka dalība ANO DP šī procesa birokrātiskā sloga dēļ uz diviem gadiem faktiski paralizē visu diplomātiskā dienesta darbu. Vai tas mums ir nepieciešams situācijā, kad Latvijai ir tik daudz un nopietnu drošības un attīstības problēmu? Turklāt situācijā, kad jaunais vecais ASV Prezidents viennozīmīgi izvēlējies bilaterālismu kā problēmu risināšanas ( un to radīšanas arīdzan) modeli. Netieku vaļā no aizdomām, ka visa tā ņemšanās ap ANO iepriekšējam Ministram bija vajadzīga tikai tāpēc, lai kādu dienu tiktu pie iespējas iesēsties ANO DP apaļās zāles lielākajā krēslā un izjust situācijas diskrēto šarmu. Nevienam citam šī rosīšanās nav vajadzīga. Ok, varbūt izņemot vienu no mūsu izcilākajiem un pieredzējušākajiem Vēstniekiem, taču viņa resurss šobrīd būtu daudz noderīgāks daudz svarīgāku problēmu risināšanā.
Ministres argumentācija bija vāja. Tukša demagoģija. Dalībai DP nav nekāda sakara ar "drošības un suverenitātes stiprināšanu". Savukārt, ja mums ir problēmas padziļināt sadarbību ar ASV, AK un Franciju, tad DP apspriežu zāle noteikti nav tā vieta, kur šīs problēmas risināt. Un , visbeidzot, ja kāds uzskata, ka Krievija ar savām manipulācijām spēj apdraudēt ANO, tad par šādu organizāciju vispār nav vērts runāt, kur nu vēl iespringt tās sakarā.
Savukārt sauklis "Mums ir jābūt klāt visur" vairāk gan atbilst pašas Baibas darbības algoritmiem, strādājot Ministrijas departamentos, kā rezultātā Ministrs savulaik bija spiests viņu pārcelt uz citu kabinetu pēc iespējas tālāk no savējā.
Bijušā Ministra aizraušanās ar Triju Jūru iniciatīvas projektu ir daudz problemātiskāka. Tas gan ir loģisks turpinājums Rinkeviča kunga ministrēšanas pirmo gadu draudzībai ar Centrāleiropu ( uz Baltijas un Ziemeļeiropas sadarbības rēķina). Šī draudzība rezultējās ar to, ka Latvija kļuvusi par fanātisku TJI entuziasti un advokāti. Patiesībā TJI ir poļu un horvātu sagatavots un bīdīts globālo kravu plūsmas pārdales projekts, kas faktiski nonivelē Latvijas ostu un tranzītkoridora lomu un nozīmi. Ar šo Iniciatīvu tiek novilkts pamatīgs dzelzs priekškars, kas uz visiem laikiem padara mūsu tranzīta nozari par pilnīgi nevajadzīgu. Jaunais supermodernais milzīgais Gdaņskas konteineru terminālis (uz kuru Ventspils vai Rīgas vietā tagad virzīsies transatlantiskās kravas) ar tam pieguļošo moderno dzelzceļa un Via Carpatia automaģistrāli līdz pat Vidusjūrai tam ir lielisks apliecinājums.
Līdz šim es neesmu redzējis nevienu nopietnu argumentu Latvijas apmātībai ar TJI. Pretarguments ir tāds, ka mūsu budžets no katras kravas tonnas, kas tiek apstrādāta Latvijas ostās un pārvadāta pa dzelzceļu vai autoceļiem, ieņem 10,2 eiro. Mēs katru dienu dzirdam raudas par to, ka nepietiek naudas tam un tam, bet paši tajā pat laikā iešaujam sev kājā un labprātīgi atsakāmies no potenciāla vismaz pusmiljarda papildus ienākuma gadā. Uz gandrīz 100 TJI prioritāro projektu fona, kur poļi, slovāki, horvāti, grieķi un pat moldāvi salikuši nozīmīgus tranzīta infrastruktūras uzlabošanas un attīstības projektus, Latvijas piedāvātie kaut kādi abstrakti optisko kabeļu, gudro apgaismošanas sistēmu, mobilitātes paaugstināšanas un vēja staciju projekti izskatās nožēlojami.
Ministre TJI nepieminēja. Tas priecē.
Ar ne mazāku interesi es gaidīju Baibas idejas drošības politikas jomā. Viņas specifiskā pieredze Ministrijas drošības politikas departamentā, un pēc tam Londonā un Briselē komplektā ar nerimtīgi rosīgu 24/7 dabu rada pārliecību, ka Ministre labi apzinās tās problēmas, kas šobrīd uzskatāmas ne tikai par Baltijas reģiona, bet visa mūsu kontinenta drošības sistēmas apdraudējumu. Un ne tikai apzinās, bet ir gatava nākt klajā ar jaunām idejām. Nu jau kā politiķe.
Pirmā no tām nešaubīgi ir NATO 5. panta izplūdušie un faktiski nesaistošie formulējumi. Divdesmit gadus mēs bijām dzīvojuši ar nesatricināmu pārliecību, ka uz visiem laikiem esam drošībā. Pirms trim gadiem nācās atvērt acis un saprast, ka apdraudējums ir daudz tuvāks un nopietnāks, nekā varēja likties. Igauņu premjeres K. Kalasas paziņojums pirms Madrides samita uzskatāms tikai par starta šāvienu. Neviena cita kā tieši Baltijas valstu un mūsu tuvāko draugu interesēs ir aktualizēt NATO diskusiju par drošības mehānismiem, to konkretizāciju un implementāciju. Zinu, ka kuluāros jau šis tas notiek. Taču Ukrainas kara kontekstā ir nepieciešams šo procesu padarīt publiskāku un saprotamāku. To nosaka sabiedrībā pieaugošais satraukums un neziņa par iespējamo notikumu attīstību mūsu agresīvā un neprognozējamā Austrumu kaimiņa dēļ. Taču Ministres runā par to nebija ne vārda. Vieni vienīgi lozungi par NATO kā mūsu sargeņģeli.
Vēstnieces gadi Londonā neapšaubāmi bija kvalitatīvs lēciens Bražes kundzes personīgajā izaugsmē, tāpēc gribas cerēt, ka tiks intensificēta sadarbība ar Apvienoto Karalisti gan divpusējo attiecību formātā, gan Ziemeļeiropas reģionālo drošības kontekstā. Mēs neviens diemžēl neesam droši, kādus pārsteigumus mums nesīs jaunie ģeopolitiskās spēles noteikumi, tāpēc Londonas maksimāla iesaistīšana Baltijas un Ziemeļeiropas militārās un politiskās drošības formātos ir vitāli svarīga un nepieciešama. Taču mūsu reģiona drošības arhitektūras perspektīvas palika bez ievērības.
Biju cerējis, ka Ministre paanalizēs Eiropā notiekošo diskusiju par jaunajiem militāri-politiskajiem drošības formātiem Trampa ēras realitāšu kontekstā. Par mainīgajiem līdzsvariem un ietekmēm Londonas, Berlīnes un Parīzes trijstūrī. Par Polijas lomu reģionālajā drošībā.
Par Ukrainu nerunāšu. Tur viss ir skaidrs. Darām, ko varam. Protams, ka varētu labāk, efektīvāk. Bet tad jānomaina Aizsardzības ministrijas vadība.
Iespējams, Latvija varētu darīt vairāk, lai aktivizētu un konkretizētu sankciju režīmu pret Kremļa režīmu un tā līdzskrējējiem. Ir visai pretrunīgi viedokļi par esošo ekonomisko sankciju efektivitāti. Jācer, ka 2025.gads tiešām attaisnos prognozes, ka agresorvalsts ekonomika sāks brukt zem savu militāro izdevumu un starptautisko sankciju sloga. Ministre uz to arī norādīja. Taču nozīmīga problēma ir un paliek Kremļa lojālisti visā pasaulē. Tajā skaitā arī Latvijā. It sevišķi slēptie. Mēs dažiem no tiem uzliekam aizliegumu iebraukt Latvijā, bet viņi par to tikai paņirgājas un turpina ballēties Londonā, Kurševilā un Monako. Varbūt ir vērts piestrādāt pie tā, lai vienas Šengenas grupas valsts iebraukšanas aizliegums tiktu attiecināts uz visu zonu kopumā? Tieslietu un Iekšlietu ministri taču ir no Vienotības. Gan jau ka kopā kaut ko var izdomāt.
Krievijas sakarā Bražes kundze, manuprāt, vispār iebrauca auzās ar paziņojumu, ka "vāja Krievija" būs vislabākā drošības garantija jebkuram tās kaimiņam. Vāja, nabadzīga, pēc Ukrainas kara zaudējuma pazemota Krievija būs vēl bīstamāka un agresīvāka. Ar milzīgiem iekšējo nemieru un konfliktu eskalācijas draudiem un nepārvaramo vēlmi turpināt jaukties starptautiskajos procesos tā radīs vēl lielāku apdraudējumu. Un ne tikai kaimiņiem.
Es biju sagaidījis, ka politiķe Braže runās par to, kādi starptautiski formāti jau tagad būtu būtu jāveido, lai minimizētu pēckara Krievijas agresivitātes riskus. Par to, ka šīs valsts pastāvēšana tās pašreizējās robežās neatkarīgi no tā, cik labs, demokrātisks un miermīlīgs būs tās nākamais vadonis, būs pastāvīgs ģeopolitisks apdraudējums. Par to, ka ir jāatbalsta tie Krievijas spēki, kas jau pašlaik strādā pie savas valsts (un tajā skaitā tās konstitucionālās uzbūves un likumdošanas) pārveides. Par to, ka ir jāaktivizē starptautiskie pūliņi izstrādāt efektīvus mehānismus, lai sauktu pie atbildības agresijas vaininiekus. Es diemžēl neredzēju atbalstu Levita kunga iniciētajiem procesiem.
Neapšaubāms izaicinājums Ministrei būs Ķīnas jautājums. Cik zinu, pirms kāda laika Ministrijas dzīlēs bija sagatavots pragmatisks konceptuāls dokuments par attieksmi pret šo lielvalsti. Tas daudzējādā ziņā saskanēja ar Vācijas politiskajām nostādnēm un diezgan precīzi sabalansēja vērtības un intereses. Taču iepriekšējais Ministrs sava lietuviešu kolēģa ietekmē šo dokumentu tā arī neakceptēja. Patīk mums vai nepatīk, bet Dienvidaustrumu un Centrālās Āzijas valstis spēlē arvien lielāku lomu pasaules ekonomikā. Tikai viens fakts - pērnā gada pirmajā pusē konteinerkravu plūsma no Āzijas uz Eiropas Savienību caur Kazahstānu, Krieviju un Baltkrieviju pieauga par 44 procentiem. Diemžēl visi šie 44 procenti aizplūda garām Latvijas ostām un dzelzceļam. Paskatīsimies, uz kuru pusi - vērtībām vai interesēm, nosvērsies Bražes kundzes pozīcija, jeb, pareizāk sakot, cik eleganti viņai izdosies tās sabalansēt. Jo tas var izrādīties ļoti svarīgi viņas tālākajai politiskajai karjerai.
Kopumā tomēr viegla vilšanās. Tā vēl tomēr bija diplomāte Baiba Braže. Pati runa atgādināja no daudziem fragmentiem pēdējā brīdi sacakotu lasāmgabalu ar neizlabotām kļūdām un nesaskaņotu gramatiku.
Biju gaidījis daudz vairāk pozitīvu ambīciju un uzstādījumu. Nenoliedzami laba un saturīga bija sadaļa par diplomātiskā resora lomu valsts ekonomiskās izaugsmes stiprināšanā. Bet, kā man rakstīja viena bijusī kolēģe - "baidos, ka Ministrijai nav cilvēkresursu kam tādam".
Aivars Markots
uzņēmējs
bijušais diplomāts