Atklāta vēstule: Citiem vajadzēja vairāk. Daudz vairāk

Kā LR pilsonis, kurš labticīgi paļāvies uz savā LR pilsoņa pasē rakstīto, proti: “Šīs pases turētājs ir Latvijas Republikas aizsardzībā. Latvijas Republikas valdība lūdz visus, no kuriem tas atkarīgs, ļaut šīs pases turētājam brīvi pārvietoties, kā arī sniegt viņam tādu palīdzību un aizsardzību, kāda varētu būt nepieciešama”, vēršos pie Jums pēc padoma vai palīdzības.

Atklāta vēstule

LR Prezidentam R.Vējonim,

LR Ministru Prezidentam K.Kariņam,

LR Saeimas priekšsēdētājai I.Mūrniecei

LR VID ģenerāldirektorei I.Cīrulei,

LR Tiesībsargam J.Jansonam

EK Prezidentam Ž.K.Junkeram

no

Latvijas Republikas pilsoņa

Aināra Kadiša

Lieki teikt, ka paļaujos uz to, ka jūs apzināties savu augsto amata stāvokli un to, ka Latvijas tauta demokrātiskā ceļā ir deleģējusi jūs strādāt tautas labā, liet sviedrus Latvijas un, attiecīgi, visas ES labklājības un uzplaukuma druvā.

Ceru arī uz to, ka jūs apzināties, ka šis augtais amats nav saistīts tikai ar visai ievērojama atalgojuma ikmēneša saņemšanu, kā arī citām privilēģijām, bet arī ar pienākumiem un atbildību pret tiem, kuri nodrošina jūsu regulāros ienākumus, jeb, vienkāršāk runājot, uz kuru rēķina jūs dzīvojat, t.i. - pret tautu kopumā un katru LR iedzīvotāju atsevišķi.

Jau vairākus gadus LR likumdevēju, tiesībsargājošo institūciju un dažādu citu valsts dienestu darbības dēļ mana dzīve Latvijas Republikā ir stipri apgrūtināta.

Pēc ilgstoša tiesas procesa, kuru iztiesāja odiozā tiesnese I.Silicka, es zaudēju iekoptu, peļņu nesošu saimniecību, personīgo māju un veselību. Bāriņtiesas un tiesneses - alkoholiķes neadekvāto lēmumu dēļ manu četru bērnu dzīvesvieta tika noteikta pie mātes, manā personīgajā mājā. Tika ignorēti visi mani iesniegumi un brīdinājumi, ka ir bīstami uzticēt bērnu aprūpi un audzināšanu sievietei, kurai ir bijušas mentāla rakstura problēmas. Kopš manas nošķiršanas no ģimenes un nekontrolējamas bērnu atstāšanas manas bijušās sievas varā, divi no četriem dēliem gājuši bojā.

Tātad - neadekvātās tiesneses I.Silickas lēmumu rezultātā 2017. gadā paliku bez pajumtes. (Par godu likumdevējiem un citiem iesaistītajiem, kā arī taisnības dēļ, ar prieku varu paziņot, ka šī tiesnese, kura atļāvās vadīt automašīnu gandrīz 3 promiļu alkohola reibumā, nu ir atstādināta no tiesneses amata. Diemžēl, viņas neadekvātie lēmumi nav pārskatīti un jau ir nodarījuši milzīgu postu daudziem cilvēkiem) Dažas naktis pavadīju savā automašīnā, dažas pie draugiem Latvijā un ārvalstīs, dažas - nakts patversmē. Patversmē bija visinteresantāk, bet, diemžēl, tur nevarēju izgulēties. Pārāk stipri oda sačurātie matrači. Vakarā, kamēr noguris, nekas, bet naktī oža kļūst jūtīgāka un smaciņa sāk dominēt pār miegu. Lai nebūtu jādzīvo zem tilta vai teltī pie Ministru Kabineta, pārdevu mantotu īpašumu, kuru, par laimi, tiesnese I.Silicka tandēmā ar manu bijušo sievu man nespēja atņemt. Mani senči ir bijuši turīgi lauksaimnieki un arī valsts kalpotāji, kuriem valsts par godprātīgu darbu piešķīrusi īpašumus. Šos īpašumus es apsaimniekoju un spītīgi atteicos no visiem pirkšanas piedāvājumiem daudzu gadu garumā. Es vienmēr esmu uzskatījis un turpinu uzskatīt, ka pārdot mantotu zemi vai mežu kādam naudas maisam ir neētiski un nodevīgi pret senčiem.

Tagad man, tāpat kā daudziem citiem, šie principi bija jānoliek malā, jo deformētā, kroplīgā Latvijā realizētā lauksaimniecības politika lobēja lielsaimniecību veidošanos, iznīcināja ģimeņu saimniecības, laukus kā dzīves telpu un dzimtas pamatu. Es ilgi “noturējos” laukos, mēģinot iedibināt un atjaunot stipras ģimenes, stipras dzimtas tradīcijas un iesakņoties dzimtajā zemē. Diemžēl, spēku samērs bija nevienlīdzīgs, no beztiesiskuma un ierēdņu idiotijas smagi cieta mani bērni un arī es.

Pēc visa pārdzīvotā mana imūnsistēma “nobruka”, un es pārslimoju vairākas smagas slimības, tajā skaitā onkoloģiskas, no kā ārstējos joprojām. Darbaspējas zuda un man tika piešķirta 2.grupas invaliditāte. ES sāku saņemt valsts pensiju - veselus 100.94 eiro mēnesī. Tas bija liels atspaids, jo tiesa bija piespriedusi man maksāt bijušajai sievai uzturlīdzekļus manam nepilngadīgajam dēlam - 130 eiro mēnesī. Tādējādi, lai būtu, kā saka - “pa nullēm”, un nekrātos nekāds parāds, man vajadzēja sagrabināt mēnesī tikai 30 eiro. Jūs, kā dzīve rāda, lieliski saprotat un draudzīgi akceptējat to, ka ne visiem iedzīvotājiem ir jāēd, jādzer, jāģērbjas, jāpārvietojas, jārūpējas par savu veselību utt. Nerunājot jau par tādu “ekstru”, kā pajumte. Tādēļ Latvijā atstāt cilvēku bez ienākumiem un pajumtes ir normāla prakse. Vienīgi...Nez vai kāds no jums ir mēģinājis nakšņot nakts patversmē? Silti iesaku pamēģināt! Veiciet šo vērtīgo eksperimentu, un es apsolu, ka iespaidu pietiks visam mūžam! Būs ko atcerēties un pastāstīt mazbērniem!

Baidos gan, ka jūs uz to vienkārši neesat spējīgi. Kā tautā saka - jums nav “riekstu”...Ja vienam otram no jums jau pēc statusa to nav, tad pārējiem derētu pamēģināt. Tas ir citādāk, nekā tērēt nodokļu maksātāju naudu dārgo ārzemju viesnīcu pēļos...

Tātad, ētiski vai neētiski, bet, lai izdzīvotu un nodrošinātos ar pietiekamu naudas daudzumu uzturlīdzekļu maksājumam līdz pat dēla pilngadībai, es pārdevu mantoto senču īpašumu un nopirku sev lauku māju. Saimniecisks un taupīgs (kā vēlāk izrādījās - arī vieglprātīgs) būdams, atstāju daļu no darījumā iegūtās naudas SEB bankā. Ar banku noslēdzu līgumu par ikmēneša automātisko pārskaitījumu mana dēla uzturam.

Mājele bija veca, ūdens jānes no akas, sirsniņmājiņa ārā. Sāku labiekārtot. Paspēju ievilkt kanalizāciju un ūdensvadu. Un...viss. Ne centrālo apkuri, ne vannu, ne dušu ierīkot nepaspēju.

Nebiju paredzējis, ka citiem vajag vairāk. Daudz vairāk. 2018. gada oktobrī LR Valsts ieņēmumu dienests gandrīz visu naudu no mana bankas konta nolaupīja. Tajā brīdī atrados ārzemēs. Atpūtos un uzlaboju savu iedragāto veselību. No nepilniem desmit tūkstošiem eiro, kuri atradās manā SEB bankas kontā, VID nozaga 9354 eiro. Es nonācu neapskaužamā situācijā - vairāk, kā trīs tūkstoš kilometrus no mājām, svešā zemē, bez naudas. Man tik vien bija palicis, kā samaksāt par viesnīcu. Labi vēl, ka tā. Arī aviobiļete atpakaļceļam man bija jau nopirkta. Ēšanai gan vairs nepalika, bet mana draudzene, ar kuru biju kopā, protams, badā nomirt neļāva. Atšķirībā no VID ierēdņiem un citiem LR funkcionāriem, kuriem cilvēku mērdēšana badā, atstāšana bez pajumtes, bez iztikas līdzekļiem un citi ļauni sociāli eksperimenti, šķiet, sagādā baudu. Citādi to varētu izskaidrot vienīgi ar absolūtu empātijas trūkumu, kas, izpaudies tādā mērā, jau būtu uzskatāms par slimību un ārstējams. Ipaši - amatpersonām. Lai gan... pieļauju arī izcila stulbuma klātbūtni.

Manis aplaupīšana sakrita ar pompozo Latvijas simtgades svinēšanu, bet drīz pēc tam - ar R. Vējoņa (LR Prezidents) ceļojumu uz Kubu. Es jutos mazliet lepns, jo arī manu naudu izblīkšķināja gaisā krāšņajā pāris minūšu salūtā. Latvija bija bez valdības, Prezidentam īsti nebija ko darīt, un viņš aizlaida uz Kubu. Labi, ka tā, jo es arī taisījos kaut kur patālāk aizbraukt. Tagad manā vietā aizbrauca mīļotais prezidents. Lai gan es rēķinu, ka par tiem deviņiem tūkstošiem, ko VID man nozaga, es varētu izbraukāt Kubu vismaz trīs-četras reizes. Esmu ceļotājs, pabijis gandrīz trīsdesmit valstīs, tādēļ zinu, ko runāju.

Lai nu kā, salūts beidzās, prezidents laimīgi pārradās dzimtenē, bet mans prieks par valsts krāšņajiem svētkiem un mīļotā prezidenta ceļojumiem sāka strauji iet mazumā. Gāja, gāja mazumā, kamēr izbeidzās pavisam. Prieka vietu, man pašam negribot, sāka ieņemt rūgtums un dusmas. Jo man vairs nebija par ko dzīvot. Man vairs nebija nekādu iztikas līdzekļu. Manu naudu viņi nozaga un notrallināja. Un kurš var pateikt, ka tā nebija mana?! Tā bija gan mana, gan visu pārējo Latvijas iedzīvotāju nauda. Lai mēs to dabūtu, mums ir vai nu jāstrādā, vai kaut kas jāpārdod. Bet visādi “vidi” un citas valsts iestādes var vienkārši izzīst no pirksta, uzrakstīt kaut kādu summu un piedzīt. Ja naudas par maz, var izgudrot kādu jaunu nodokli vai citu maksājumu. Kā OIK, piemēram. Vai gāzes vada abonēšanu dzīvoklī. Kāds pazīstams cilvēks stāstīja, ka tagad gāzes abonēšanas maksa ir lielāka, nekā maksa par patērēto gāzi, lai gan tā tiek regulāri tērēta. Vai tad līdz šim, kad nebija abonēšanas maksas, kāds piegādāja un pārdeva gāzi ar zaudējumiem?! Retorisks jautājums...

Tātad ir atšķirība starp tiem, kuri saņem naudu par darbu vai preci, un tiem, kuri vienkārši piesavinās. Milzīga atšķirība. Dabā tos otros sauc par parazītiem. Bet nenovirzīsimies no tēmas.

Tātad mani vairs nespēja iepriecināt nedz valsts galveno amatpersonu ceļojumi, nedz viņu apšaubāmie mīlas piedzīvojumi svešās zemēs, nedz grāmatveža patosīgā retorika Briselē. Padomājiet tikai - Latvijas veiksmes stāsts! Pat Godmaņa Dānijas cukurfabriku cukurs vairs nespēja saldināt manu dzīvi. Jo es to vairs nevarēju nopirkt. Un vispār - man gribējās ēst.

Tas, ka citi ēd un ceļo manā vietā un par manu naudu, man nešķita īsti pareizi. Tāpat kā daudz kas cits manā dzimtenē notiekošais. Lai pievērstu vietējās un starptautiskās sabiedrības uzmanību Latvijā notiekošajam genocīdam pret iedzīvotājiem, varas hiperatrautību no tautas un tās problēmām, nolēmu realizēt nodomu, kurš radās impulsīvi īsi pēc saskarsmes ar VID, proti - veikt badastreiku. Par norises vietu tika izvēlēta aleja Ministru Kabineta priekšā.

Diemžēl, badastreiks pagalam nepatika varas pārstāvjiem. Viņiem labāk patīk, ja cilvēki klusiņām cieš badu, aukstumu, slimības vai citas grūtības savās mājās vai dzīvokļos, nevis publiski runā par varturu noziegumiem, infantilitāti vai viņu necilvēcīgo attieksmi pret tautu. Šķiet, vēl labāk viņiem patīk, ja cilvēki, nonākuši vai iedzīti strupceļā, šķiras no dzīves paši. Latvija ir viens no pasaules līderiem pašnāvību skaita saistībā ar iedzīvotāju.

Bet es uzdrošinājos patraucēt mūsu “augstākās kastas” komfortu. Pieļauju, ka pa MK logu izskatās riebīgi, ja kaut kāds bārdains tips dzeltenā vestē augām dienām dirn durvju priekšā. Un, cik zināms - neēd. Tikai siltu ūdeni dzer. Tas izskatījās tik riebīgi, ka ministri un ministres pat neskatījās uz manu pusi. Vēl riebīgāk, šķiet, viņiem kļuva tad, kad arvien vairāk ar valdības darbu neapmierinātu cilvēku gan dzeltenajās vestēs, gan bez dažādos veidos sāka atbalstīt akciju. Brīžiem, lai akciju izbeigtu, tika uzkūdīta policija. Nesmuki bija. Jo mums, tautai, ir jāsaprot, ka pilnīgs komforts nav tikai pilns vēders, labs apģērbs un dārgas smaržas. Arī videi jābūt estētiski baudāmai. Bet mēs, protestētāji, šo ainavu pamatīgi izbojājām.

Varturi demonstratīvi ignorēja protestu un pavēlēja to darīt arī Latvijas sabiedriskajiem medijiem. Rezultātā šie mēdiji katastrofāli zaudēja uzticību savas auditorijas - nodokļu maksātāju acīs, jo acīmredzami nepildīja savu pamatuzdevumu - informēt sabiedrību par notikumiem Latvijā. Tikai tad, kad ārzemju ziņās sāka parādīties informācija par protestu pie MK un turpmāka klusēšana draudēja kļūt pārāk smieklīga, Latvijas ziņās parādījās sagrozīta un tendencioza informācija par protestu.

Tagad, cienījamās un arī dažas (ne)cienījamās valsts amatpersonas, pamazām vien esmu nonācis līdz šīs garās vēstules būtiskākajai daļai. Es saprotu, ka nevaru gribēt, lai jūs savu dārgo, kā smiltis smilšu pulkstenī nemitīgi aizplūstošo laiku, kurš faktiski ir jūsu vērtīgā un vienreizējā dzīve, tērētu tādai niecībai, kā man, manai tautai un visiem tiem, kuru dzimtene ir Latvija. Jūs esat mūsu elite, radīta kaut kam augstākam, nekā tautas problēmu risināšana. Jums ir jāceļo, jārīko pieņemšanas un banketi, jāskolo ārzemēs savi bērni. Dažiem no jums ir jāapmaksā arī savu mīļāko ceļojumi. Un kur vēl automašīnas, mājas, garderobes! Es saprotu, un to saprot visi, ka Latvijā paliek arvien mazāk, ko zagt un ko apzagt, tādēļ jāceļ nodokļi. Tas ir labi un pareizi. Un ļoti gudri. Jo beigās jūs paliksiet šeit vieni, un neviens protestētājs, neviena demonstrācija netraucēs jūsu mieru. Un tad...Tad pienāks arī jūsu beigas. Jo jūs neesat pieraduši strādāt. Jūs mākat tikai parazitēt uz citu rēķina. Kā es gribētu redzēt, piedzīvot to laiku, kad redzēšu jūs ravējam burkānus! Vai slaucam govi! Bet nepiedzīvošu, jo nomiršu badā ātrāk par jums. Saimnieks vienmēr aiziet bojā pirms viņu apsēdušajiem parazītiem. Lai tā nenotiktu, man ir ideja.

Esmu dzirdējis, ka Latvijā tiek vai tiks būvēti jauni, Eiropas standartiem atbilstoši cietumi. Sakiet, vai es nevarētu tādā tikt? Cik zinu, tur ir klimata kontrole, ēdiens un laipna apkalpošana. Kad mani arestēja pie MK otro reizi un aizveda uz policijas iecirkni, man tur ļoti patika. Sevišķi puišu attieksme un siltums. Ja tikpat laipni darbinieki ir cietumā, tad emocionāli tur varētu būt ļoti komfortabli. Pieļauju, ka tur ir bibliotēka un elektrība. Man mājās drīz var nebūt, jo Elektrum draud atslēgt elektrības padevi nesamaksāto rēķinu dēļ. Bet, kā lai samaksā, ja VID nozaga man visu naudu, bet visa pensija aiziet uzturlīdzekļiem un tiesu izpildītājam? Un es nevaru atrast savam veselības stāvoklim atbilstošu darbu?

Lūdzu, ņemiet arī vērā, ka esmu diezgan kārtīgs un apsolos neapzīmēt kameras sienas vai kā citādi bojāt interjeru. Arī fasādi vai iekšpagalmu ne. Pie MK es badojos vienpadsmit dienas un nekādu sabiedrisku apdraudējumu vai nekārtību neradīju. Būtu badojies arī ilgāk, bet veselība neļāva. Arī pēc rakstura esmu draudzīgs un miermīlīgs. Cietums tiešām būtu man īstā vieta, jo nekad neesmu radījis kādas nekārtības un neradīšu arī tur. Bet tur es būšu siltumā, nomazgājies, apģērbies un paēdis. Brīvībā to visu Valsts Ieņēmumu Dienests ar likumdevēju palīdzību man ir liedzis.

Ja būsiet tik laipni un dosiet padomu, kā nonākt cietumā, ņemiet, lūdzu, vērā manas personības īpatnības un neiesakiet neko, kas saistās ar vardarbību, zagšanu vai melošanu. Labāk par visiem izdomājiet, pieņemiet un steidzīgi izsludiniet kādu likumu, kuru var pārkāpt, neaptraipot sirdsapziņu. Esmu pārliecināts, ka jums izdosies.

P.S. Jūs varētu, piemēram, ieviest kriminālatbildību par dzeltenu vestu valkāšanu, paredzot kā sodu brīvības atņemšanu uz kādiem 10-15 gadiem. Personīgi man, iespējams, tik daudz nevajadzēs, ja cietumā nebūs iespējas ārstēt onkoloģiju. Bet es par citiem... Ja turpināsiet līdzšinējo kursu, gribētāju būs daudz...