Atgādināšu, šķiet, vispārzināmu patiesību: Komerclikuma 2.pants noteic, ka “Komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants” Tāpēc gribu jautāt – ko valsts ir darījusi, lai kā akcionārs vairotu un attīstītu šīs kapitālsabiedrības? Ko valsts ir darījusi, lai šie uzņēmumi nevis nodrošinātu valsts budžeta ieņēmumus dividenžu veidā, bet palielinātu nodarbinātību nozarē, palielinātu ilgtermiņā tiešo un netiešo nodokļu nomaksu? Tas ir valsts pienākums – rūpēties par savu aktīvu vairošanu, nevis tikai tiesības saņemt dividendes.
Īpašs gadījums ir telekomunikāciju nozare Latvijā, kurās vadošajiem tirgus dalībniekiem – LMT un Lattelecom - ir viens akcionārs valsts personā, un kuras konkurē gan savā starpā, gan ar citiem nozares spēlētājiem Latvijas tirgū. Vai pasaulē notiekošie procesu rezultātā, kuri agri vai vēlu ietekmēs Latviju telekomunikāciju nozarē būs veselīga konkurence un vai valsts gūs tos ieņēmumus, kurus tā cer gūt?
Valstij šādos apstākļos jāapzinās, ka savu aktīvu vērtību saglabāt un vairot iespējams vien tad, ja tai ir pietiekami zināšanu un kompetences šos aktīvus pārvaldīt un skaidra, ilgtermiņa stratēģija – vīzija par savu aktīvu attīstību, skaidri definēti mērķi šiem uzņēmumiem. Protams, atvērts ir jautājums, vai un kādēļ valsts vēlas turpināt būt brīvas konkurences apstākļos strādājošu uzņēmumu līdzīpašnieks. Piemēram – vai valsts stratēģija varētu būt, kopā ar privātu partneri, aktīvi iekarot eksporta tirgus. Bet vai valstij ir šāda stratēģija? Vai valsts apzinās un novērtē kā objektīvus draudus to, ka pasaules un Eiropas tirgū notiek telekomunikāciju nozares uzņēmumu konsolidācija jeb saplūšana? Vai patiešām procesi, kas ir aktuāli globālajiem nozares spēlētājiem ir tik atsvešināti Latvijai? Vai valsts kā Lattelecom un LMT līdzīpašnieks ir domājusi, kā nozari kopumā var ietekmēt apstāklis, ja, piemēram, Tele2 un MTG (Ziemeļvalstu koncerni, kam ir līdzīga akcionāru struktūra), konsolidētu un apvienotu savus aktīvus – mobilo sakaru operatoru (Tele2), mediju saturu (TV3, LNT u.c.), satelelīttelevīziju (Viasat) un iespējams pat kabeļtelevīzijas un interneta tīklu? pakotnes? Visticamāk, ka šāds process notiks, jo konsolidācija nozīmē efektīvāku, tas ir, lētāku pārvaldību. Vai pret šādu iespējamo apvienoto nozares uzņēmumu Latvijā atradīsies līdzvērtīgs konkurents? Pie šāda scenārija notiekošo varētu salīdzināt ar ierindas karavīra centieniem cīnīties pret stratēģisko aviāciju.
Latvijā abi lielākie šī tirgus uzņēmumi daļēji pieder valstij, valsts budžets gūst ieņēmumus, pagaidām uzņēmumiem pietiek gan peļņas, gan līdzekļu izdevumiem, lai atbalstītu sabiedriskus projektus. Viss ir labi. Pagaidām.
Iespēja par LMT un Lattelekom konverģenci ir plaši izskanējusi, taču šajā kontekstā ir aizmirsts kāds fakts. LMT akcionārs ir arī VAS “Latvijas valsts radio un televīzijas centrs” (LVRTC) – tātad it kā valsts. Vienlaikus LVRTC veiksmīgi attīsta datu centru, ko īsteno arī Lattelecom, – tātad veiksmīgi attīsta produktus, kas konkurē ar tā paša akcionāra otra uzņēmuma produktiem. Kā jau Latvijas valstī – viena roka nezina, ko dara otra. Un pats galvenais – nevar atbildēt, kāpēc to dara.
Tas būtu tikai valsts interesēs – restrukturēt šos aktīvus un novērst neveselīgu konkurenci viena akcionāra uzņēmumu starpā, tā vietā investējot peļņu ilgtermiņa attīstībā. Pretējā gadījumā pie šādas valsts politikas šie uzņēmumi būs vienkārši nelietderīgi iztērējuši naudu. Ja valsts kā akcionārs nepiedāvās skaidru vīziju, nedifinēs mērķus – sasniedzamos rezultātus, neizdarīs to pietiekami pārdomāti un ātri, mums – sabiedrībai – piederošo daļu vērtība var samazināties bezjēdzīgā savstarpējā cīņā. Vēl būtiskāk – šo aktīvu apvienošana un, iespējams, vēl citu pievienošana ir principiāli svarīga, lai nodrošinātu konkurenci tirgū tuvākajā nākotnē paredzamajos apstākļos.
Diemžēl Latvijas iedzīvotāju, tātad LMT un Lattelecom klientu skaits pat vidējā termiņā Latvijā ir ierobežots. Tāda ir demogrāfiskā realitāte. “Laiks ir nauda” – jo ilgāk Latvijas valsts domās, ko, kā un kad darīt ar savu līdzdalību daudzos uzņēmumos, jo, iespējams, vairāk naudas tā zaudēs.
Lai arī jautājums, ko darīt ar valstij piederošajiem uzņēmumiem, tiek ik pa laikam uzdots, tomēr atbilde neseko – kā valsts plāno celt savā rīcībā esošo aktīvu vērtību? Vēl ļaunāk – gan paši uzņēmumi, gan valsts kā akcionārs nav piedāvājuši sabiedrībai redzējumu par to attīstību. Ja konsolidācija notiks citu lielu telekomunikāciju tirgus dalībnieku starpā, tad saprātīgākais risinājums, lai nodrošinātu konkurenci tirgū, ir sekmēt LMT un Lattelecom saplūšanu.
Ļoti iespējams, ka to, ko esmu šeit izklāstījis, Latvijas politiķi un augsti stāvoši ierēdņi ļoti labi zina. Es ceru, ka tā ir. Taču Latvijas politiskas un valsts pārvaldes klīniska pazīme ir, ka drošāk un ērtāk ir nedarīt nekā darīt. Ļoti iespējams, ka nedarīšana ir iemesls sadursmei ir privātām interesēm un personiskām ambīcijām. Taču tā mēs pamazām zaudēsim ne tikai savus aktīvus, bet varam zaudēt savu valsti un tos “aktīvus”, kas par mums runā. Respektīvi, valstij kā akcionāram ir nekavējoties jāizstrādā stratēģija, lai saņemtu maksimāli izdevīgu kapitāla atdevi un lai celtu pagaidām valstij piederošo uzņēmumu Latvijas uzņēmumu konkurētspēju Eiropas un pasaules tirgos. Citādi valsts par saviem īpašumiem saņems arvien mazāk. Vai nesaņems vispār.
P.s. Starp citu, vai kāds atceras, ka tieši pirms 11 gadiem, 2004.gadā Latvijas valdība noslēdza mierizlīgumu ar Telia Sonera? Vai Latvijas valsts no tā zaudēja? Vai šis mierizlīgums negatīvi atstāja negatīvu iespaidu uz uzņēmumu darbību. Laikam jau nē. Zaudētāji bija, iespējams, ar politiku tieši vai pastarpināti saistīti cilvēki, kuri zaudēja ļoti ērtu tēmu. Bet bija griba pieņemt lēmumu un bija griba un varēšana to īstenot. Kas bija ātra, saprātīga un loģiska.