Par aizsardzības ministra Arta Pabrika “lielgabalu gaļu”

 
©F64

“Nacionālie bruņotie spēki no 6. līdz 28. augustam organizēs rezervistu militārās apmācības kursu, kura mērķis ir brīvprātīgi valsts aizsardzībā iesaistīt pēc iespējas vairāk Latvijas pilsoņu, dodot iespēju iepazīt militāro vidi un apgūt militārās pamatzināšanas.” Tā mums vēsta Aizsardzības ministrijas oficiālais medijs “Sargs.lv”[1]. Par vides iepazīšanu varētu arī piekrist, jo trijās nedēļās patiešām neko jau nevar vairāk panākt, bet tālāk seko ziņa no sērijas “acīmredzamais - neticamais”. Sargs.lv vēsta, ka šajās trijās nedēļās “[...]

Dalībnieki, kuri sekmīgi būs apguvuši apmācības kursu, dos karavīra zvērestu, saņems rezerves karavīra apliecību un mobilizācijas norīkojumu, un tiks ieskaitīti bruņoto spēku rezervē rezerves karavīru statusā, tādējādi sākot pildīt rezerves karavīru pienākumus.[…]”[2] Tātad, pēc iepazīšanās ar militāro vidi rezervisti kļūst par pilntiesīgiem rezerves karavīriem, kuri ir uzskatāmi par tādiem, kas paaugstināta stresa apstākļos gatavi veikt tos pašus uzdevumus, ko veic profesionālā dienesta karavīri apmēram pēc četru, piecu mēnešu individuālām un kolektīvām apmācībām vai zemessargi pēc apmācības vairāku gadu garumā. Tas tiešām vienlaicīgi ir gan ekstravaganti, gan arī jaunradoši.

I pasaules kara laikā latviešu strēlnieku pirmos bataljonos, kara apstākļos, kad ienaidnieks bija praktiski ieņēmis visu Kurzemi, strēlnieku apmācība pirms sūtīšanas uz fronti ilga 70 dienas. Vai patiesi mēs esam kļuvuši krietni gudrāki un talantīgāki, vai modernā kara vešanas vide kļuvusi krietni vienkāršāka? Par ko man ir lielas šaubas!

“Sargs.lv” uzskaita kādas vispārējās individuālās apmācības tiks veiktas: “ieroču, šaušanas un sakaru apmācība, spēja orientēties normatīvajos aktos, lauka kaujas iemaņas, topogrāfija, orientēšanās un medicīna” un papildus tam iespējama arī specializācija: “radiostaciju sakarnieks, granātnieks - operators, ložmetējnieks, ložmetējnieka palīgs, kā arī specialitātē, kas saistīta ar paplašinātās pirmās palīdzības sniegšanu.”

No savas trīsdesmit gadu ilgās militārās pieredzes, kuras lielākā daļa ir saistīta ar karavīru apmācību varu apgalvot, ka šajās trijās nedēļās, ja vien rezervists nav dzimis cepurē ar Lāča ausīm vai arī nav Latvijas čempions sporta šaušanā viņš nevarēs prasmju līmenī apgūt kaujas šaušanu, kura notiek grupā, paaugstināta stresa apstākļos, naktī, pie augstas fiziskas un mentālas slodzes, šaujot no dažādiem šaušanas stāvokļiem un pozīcijām pa mērķiem, kuri ir dažādās distancēs un konfigurācijās. Pie tam jāņem vērā, ka precīzu šaušanu jāspēj veikt kompleksi ar citām lauka kaujas iemaņām, kuras paredz taktiski pareizu pārvietošanos: uz pozīciju, šaušanas laikā un pēc tās. Šajās trijās nedēļās jau būs labs sasniegums, ja izdosies iemācīt kursantu rīkoties ar ieroci tādā līmenī, ka veicot kaujas šaušanas vingrinājumus viņš pats nenodara sev ievainojumus vai nesavaino biedrus, bet ar to būs stipri par maz reālas kaujas apstākļos.

Šajā kursā bez šaušanas un lauka kaujas iemaņām tiek apgūtas arī citas prasmes, kuras ir gana komplicētas un arī to apgūšana prasa daudz vairāk laika nekā tiek atvēlēts. Labākajā gadījumā minētajās disciplīnās tik īsā laikā var iegūt vāju iemaņu līmeni, bet iemaņas, ja tās ar dažādiem vingrinājumiem dažādos apstākļos netiek pārvestas prasmju līmenī, ātri pazūd. Tas ir tāpat, kā jaunam autovadītājam pēc pāris dienu teorētiskās apmācības un vienreizējas izbraukšanas caur mazpilsētu pēc gada pārtraukuma liktu izbraukt lielpilsētas centru rīta sastrēgumu laikā. Visdrīzāk šāds šoferis pat iesākt braukt neuzdrošinātos un ja uzdrošinātos, tad ātri iekļūtu avārijā.

Vēl viena ļoti svarīga karavīru sagatavošanas komponente, kas netiek apskatīta, ir - audzināšana. Pašlaik tiek uzturēts maldīgs priekštats, ka ja esi atnācis uz militāro dienestu brīvprātīgi, tad arī esi gana patriotisks, motivēts un disciplinēts. Diemžēl, tas tā nebūt nav! Nenoliedzami, ka iesākumā ar brīvprātīgu karavīru ir vieglāk strādāt, nekā ar to, kurš ir ieradies piespiedu kārtā, bet palielinoties slodzēm, stresam un nogurumam atšķirības starp abiem izlīdzinās. Militārā dienesta uzdevums ir ieaudzināt karavīram spēju vissmagākajos apstākļos pieņemt un pildīt komandiera pavēli, kura var nonākt pilnīgā pretrunā ar karavīra subjektīviem uzskatiem vai pašsaglabāšanās instinktu. Disciplīnas un pašaizliedzības ieaudzināšana nav vienkāršs uzdevums un prasa daudz vairāk laika.

Aizsardzības ministrs 2022.gada 20.janvārī Latvijas Radio 1 raidījumā “Krustpunktā” par obligāto militāro dienestu izteicās “Mums nav vajadzīga “lielgabalu gaļa” un mums nav vajadzīgi jaunieši kas domā, ka viņi ir sagatavoti, bet viņi nav sagatavoti” ar to apšaubot iespēju pienācīgi sagatavot karavīru pat 6-8 mēnešu laikā. Tad man gribētos pajautāt AM Artim Pabrikam, ja Igaunijas un Lietuvas obligātā militārā dienesta karavīri, kas pavada dienestā ne mazāk par pusgadu, viņaprāt, ir “lielgabalu gaļa”, tad kā būs ar šiem Latvijā nepilna mēneša laikā sagatavotajiem rezerves karavīriem, kuri domā, ka viņi ir karavīri, bet objektīvi vērtējot tādi noteikti nav? Kas viņi ir? Man šķiet pēc ministra piedāvātās analoģijas viņus var saukt par “gaļas izstrādājumu”, kas tiks pasniegts ienaidniekam uz paplātes ar zelta maliņām.

Par tām obligātā militārā dienesta ieviešanas astronomiskajām summām, ar kurām Aizsardzības ministrija regulāri biedē sabiedrību atzīmēšu, ka šīs summas (uz 3 000 karavīru gadā vienreizējā investīcija 600 milj. eiro, un ikdienas vajadzībām 130 mil.eiro) nav analizējuši neatkarīgie eksperti un tie izskatās vairāk pēc politiskiem bubuļiem nevis objektīviem aprēķiniem. Manuprāt, obligātā militārā dienesta atjaunošanas un uzturēšanas izmaksas ir stipri pārspīlētas un vairāk atbilst teicienam, ka “Ir cilvēki, kuri grib darīt un tādi, kuri negrib. Tie, kuri grib meklē veidus kā izdarīt, bet tie kuri negrib, meklē iemeslus, lai nedarītu”. Ja jau reiz Lietuva pirms septiņiem gadiem spēja ar tiem pašiem 2% IKP aizsardzībai atjaunot savu obligāto militāro dienestu, iesaucot uz brīvprātības principa katru gadu ap 4000 jauniešu, tad kāpēc lai mēs to nespētu?! Ja tomēr patiesi nespējam iesaukt 4000 jauniešu, tad kāpēc mēs nevarētu sākt ar 1000, vai kaut vai 600 jauniešiem gadā, kas tomēr būtu viens kārtīgi apmācīts bataljons, kas visādi pārspēj 30 slikti apmācītus rezervistus?!

[1] https://www.sargs.lv/lv/nbs/2022-01-25/nbs-aicina-latvijas-pilsonus-brivpratigi-apgut-rezervistu-militaras-apmacibas-kursu

[2] Turpat.

Agris Purviņš

1984.-1986. gadā - dienests Padomju armijā Tālajos Austrumos.

1991. gada 1.decembrī iestājies Zemessardzē (ZS).

1992. gadā uzsācis dienestu Latvijas armijas Robežsardzē.

1993.-1995. gadā - mācības Latvijas Nacionālajā aizsardzības
akadēmijā. Ieguvis juridisko zinātņu bakalaura grādu un vada
komandiera kvalifikāciju.

1998.-2002. gadā - ZS Izlūku mācību centra mācību daļas priekšnieks.

2002.-2003. gadā - ZS Studentu bataljona komandieris.

2003.-2004. gadā - mācības Baltijas Aizsardzības akadēmijā vecākā štāba virsnieka kursā.

2004.-2006. Zemessardzes štāba vecākais virsnieks.

2006.-2011. gadā - ZS inženiertehniskā bataljona komandieris.

2011.-2016. gadā - NBS Apvienotā štāba vecākais virsnieks.

2016. gadā atvaļinājies no armijas un turpina dienestu ZS 54. inženiertehniskajā bataljonā štāba virsnieka amatā.

No 2015. gada Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrības valdes priekšsēdētājs.