1919.gada 1.decembrī tika sakauts un no Latvijas iztriekts Bermonta karaspēks. Jaunajai Latvijas valstij, lai sasniegtu Latvijas valstiskuma atzīšanu un Latvijas pagaidu valdības izvirzīto mērķi - Satversmes sapulces sasaukšanu bija jāatbrīvo Latgale no Padomju Krievijas Sarkanās armijas.
1920.gadā 30.janvārī pēc Sarkanās armijas sakāves tika noslēgts slepenais līgums ar Padomju Krieviju. Bija vajadzīgi tikai divi mēneši, lai mūsu karaspēks pēc kaujām ar Bermonta karaspēku atbrīvotu Latgali no komunistu diktatūras. Iespējams, ka tas liek mūsdienās daudziem nenovērtēt Latgales atbrīvošanas kaujas nozīmi un to smagumu. Latvijas armijai uzbrukuma operācijas bija jāveic pa aizputinātiem ceļiem, kad temperatūra naktī noslīdēja vietām līdz mīnus trīsdesmit grādiem, kad mūsu karaspēka karavīriem trūka piemērota apģērba un apavu, kā arī pārtikas nodrošinājums nebija īpaši labs, kas ziemas apstākļos ir īpaši būtisks faktors, kas ietekmē kaujas garu. Par cīņu smagumu liecina, kaujas par svarīgo dzelzceļa mezgla pilsētu Pitalovu (Abreni). Kauja ilga no 14.janvāra līdz 21.janvarim. Tās laikā dažas sādžas pārgāja dienas laikā no vienas rokas otrās.
Šo kauja plānotājs un vadītājs ģenerālis Pēteris Radziņš uzskatīja, ka uzvara pār Sarkano armiju bija nozīmīgāka par uzvaru pār Bermontu. Viņš raksta: “„Karojot pret Bermontu mēs vedām karu pret ienaidnieku bez idejas, bez tēvijas; šo ienaidnieku centās apkarot arī sabiedrotie un palīdzēja mums vislabākā mērā, kā morāliski, tā materiāli. Karojot pret Bermontu, mūsu karaspēks dega kā nacionālā sajūsmā, tā šķiras naidā pret reakcionāro muižniecību. Latgales atbrīvošanā Sabiedrotie mums vairs nepalīdzēja. Mūsu karaspēkā darbojas gan nacionālā sajūta un arī naids pret sarkano teroru, bet, no otras puses, mūsu karaspēkā un tautā tika vesta propaganda arī par labu šim sarkanam teroram. Mūsu karaspēkam bija jākaro ar ļoti lielu ienaidnieku - veselu lielvalsti - ienaidnieku, kas bija uzvarējis visas baltās krievu armijas. Tikai ar šo uzvaru mēs pierādījām visai pasaulei, ka mums ir pilnīgi noteikta valstiska apziņa, kas nepadodas ne kādiem vilinājumiem ne uz labo, ne kreiso pusi. Ja mēs nebūtu karojuši un uzvarējuši Padomju Krievijas karaspēku, tad mēs nekad nepievienotu Latgali Latvijai un nebūtu arī ieguvuši mieru un drošību no Krievijas puses.”
Pēc uzvaras par Bermontu situācija mums bija samērā labvēlīga, bet tā varēja strauji mainīties mums par sliktu, jo:
Igaunija 3.janvārī parakstīja pamieru ar Krieviju;
Balto Judeniča, Deņikina un Kolčaka armijas praktiski bija jau sakautas.
Tas nozīmēja, ka komunistiskajai Krievijai vairs nedraudēja ekstenciālas briesmas un tā var pārvest savu atbrīvojušos karaspēku no pilsoņu kara frontēm uz Latgales fronti. Kas savukārt, prasītu no mums daudz lielākus upurus un pastāvētu liela varbūtība, ka mēs šo cīņu zaudētu!
Lai iesāktu Latgales atbrīvošanu bija steidzami jāatrisina sekojoši jautājumi:
Daugavpils piederība.
Uz Daugavpili pretendēja Latvija, Lietuva un Polija.1919.gada vasarā no 6.augusta līdz 28.septembrim smagās kaujās to mēģināja iekarot gan Lietuvas, gan arī Polijas armija, bet latviešu sarkanie strēlnieki atsita šos uzbrukumus. Šajās kaujās pirmo reizi Latvijā piedalījās tanki, kurus poļu armijā vadīja franču tankisti.
Latvijas armijas pārsviešana no Kurzemes uz Latgales fronti.
To ne tikai vajadzēja pārsviest, bet tas bija jāizdara pēc iespējas slepeni, jo Padomju Krievija nedrīkstēja nojaust par plānoto uzbrukumu. Armija pēc kaujām ar Bermontu bija nogurusi, tai bija jāatpūšas un jāsaved sevi kārtība.
Latvijas armijas spēki bija nepietiekoši, lai ātri un īsā laikā tie varētu sakaut Sarkano armiju.
Latvijas armijai nebija ne tikai izšķiroša pārsvara pār Sarkano armiju, lai sekmīgi realizētu uzbrukuma, bet tai vispār nebija pārsvara un apbruņojuma ziņā Sarkanā armija bija stiprāka. Tāpēc bija jāatrod sabiedrotais šīm cīņām.
Par lielu veiksmi, Latvija tajā laikā baudīja lielu labvēlību no Polijas valsts un personīgi no tās vadītāja maršala Jozefa Pilsudska. Jau oktobrī, kad norisinājās kaujas ar Bermontu Polija piedāvāja Latvijai palīdzību cīņā pret kopējo ienaidnieku Sarkano armiju, bet Latvijas valdība šo palīdzību noraidīja. Arī vēlāk pat neskatoties uz to, ka Polija jau bija sniegusi nesavtīgu palīdzību Latvijas armijai, mūsu pagaidu valdībā valdīja diezgan liela neuzticēšanās Polijas nodomiem, jo daļa aktīvu poļu nacionālisti un muižniecība uzskatīja, ka Latgale ir piederīga Polijai.
Šo Polijas vadības labvēlības faktoru nevarēja neņemt vērā un ģenerālis Pēteris Radziņš uzņēmās iniciatīvu, kurai politiķi neiebilda, bet arī nepalīdzēja. Vēlāk ģenerālis Pēteris Radziņš šo politiķu nostāju raksturoja šādi “Kas attiecas uz sabiedroto iegūšanu, tad politika negribēja vai nemācēja šinī lietā itin neko darīt, lai gan apstākļi bija ļoti labvēlīgi: Polija piesolīja pabalstu. Stratēģijai nācās pašai meklēt sev palīdzību - sabiedroto - un tas tika darīts; pie tam politika neteica ne „jā”, ne „nē”, - tas ir, negribēja uzņemties atbildību, nomazgāja rokas: ja stratēģijai ar Polijas palīdzību izies labi, tad labi, ja labi neies, tad vainīgs būs tas, kurš iesācis kopdarbību ar Poliju.”
Tā tūliņ pēc Bermonta Rietumkrievijas armijas sakaušanas tika uzsākta Latvijas un Polijas kopdarbība. Maršals Jozefs Pilsudskis uz Latviju nosūtīja savu pārstāvi kapteini Aleksanderu Miškovski ar kuru ģenerālis Pēteris Radziņš divatā pilnīgā slepenībā izstrādāja kopējo uzbrukuma plānu. Par šo plānu neko līdz pēdējam brīdim nezināja pat divīziju komandieri, jo pastāvēja augsti riski, ka komunistu aģenti varēja būt iefiltrējušies mūsu armijā un var notikt informācijas noplūde.
Tā 1919.gadā 3.janvārī sākās operācija “Ziema”, kura divu valstu sekmīga savstarpējā sadarbība bija unikāla priekš tiem laikiem, kad viena no šīm valstīm pat nebija starptautiski atzīta. Takā Polijas armija bija gan lielāka un arī starptautiski atzīta, tad tika nolemts, ka kopējā operācijas formālā vadība tiks uzticēta Polijas ģenerālim Edvardam Ridzs-Smiglijam. Plānojot šo operāciju bija precīzi sadalītas atbildības un pienākumu sfēras, ko Polijas puse neskatoties uz savu pārākumu respektēja un izturējās ar lielu cieņu pret mūsu armiju. Mūsu starpā nebija būtisku strīdu pat neskatoties uz to, ka Latvijas puse neizpildījām pārtikas piegādes līguma nosacījumus pilnā apmērā un noslēdzām Polijas armijai aiz muguras slepeno pamiera līgumu. Pie tam komunistu propaganda visādā veidā centās sēt mūsu karaspēku starpā savstarpējo neuzticēšanos.
1919.gada 3.janvārī Polijas armija, pulkvežleitnanta Puriņa grupa un Jelgavas pulka 2. bataljons atbrīvo Daugavpili. Ģenerālis Radziņš savā darbā “Latvijas atbrīvošanās karš” atzīmē, ka operācijas “Ziema” sagatavošanas slepenībai un Daugavpils straujā atbrīvošanai bija liels iespaids uz turpmāko kopējo operācijas gaitu. Viņš raksta “Pēc kādām dienām kapteinis Miškovskis izteica man savu atzinību un izbrīnēšanos par to, ka visa mūsu operācijas sagatavošana ir palikusi pilnīgi noslēpta kā lieliniekiem, tā Lietavai. Mūsu karaspēka straujā darbība deva mums spožas pirmās sekmes: kara darbībā pirmās sekmes vienmēr atstāj lielu iespaidu uz visu tālāko darbību, paceļot karaspēka gara stāvokli un iedvešot tam uzticību uz saviem spēkiem un vadītājiem. Bez tam šinī gadījumā mums pirmās sekmes bija no liela svara vēl tādēļ, lai iemantotu cienību no mūsu sabiedroto - poļu - karaspēka puses.”
Šajās dienās, kad Poliju atkal cenšas saplosīt gan no Rietumiem, gan no Austrumiem mums kā tautai būtu svēts pienākums atbalstīt poļu tautu un godināt mūsu kopējā kaujā kritušos poļu un latviešu karavīrus, kā arī šo cīņu plānotājus un vadītājus.
Kopumā Latgales operācijas “Ziema” laikā Polija zaudēja 63 karavīrus (kopējie zaudējumi Latvijā Polijas armijai bija ap 400 karavīru), apbalvoti ar Lāčplēša ordeni 103 poļu karavīru. Savukārt Latvijas armija šajās kaujās zaudēja 190 karavīrus.
