Rīgas ielas, kas atbild: kā mūsdienīgu pilsētu padarīt par atsaucīgu sarunu partneri?

Domājot par mūsdienīgu pilsētu, viena no tās galvenajām kvalitātēm ir iespēja justies komfortabli dažādu sabiedrības grupu pārstāvjiem ar atšķirīgām vajadzībām. Lai kādas inovācijas ienāktu pilsētvidē, nedrīkstam aizmirst galveno – humānas pilsētvides centrā ir cilvēks. Tas mani pastāvīgi nodarbina Rīgas transporta satiksmes infrastruktūras kontekstā, piemēram, atkal un atkal dzirdot nebeidzamo strīdu par veloceliņu un velojoslu izbūvi. Iztēlosimies mašīnredzes risinājumu, kas saskaita riteņbraucējus uz Skolas ielas veloceliņa. Ja pilsēta spētu runāt – manā Skolas ielā šodien bija tik un tik velobraucēju, mēs pilsētvidē saņemtu objektīvu novērtējumu, kas palīdzētu risināt konstruktīvu sarunu.

Pajautājiet riteņbraucējiem, cik viņu Rīgā ir - viņi teiks, ka ar velosipēdu brauc visi viņu draugi, radi un kaimiņi, katrs otrais rīdzinieks, tāpēc viņu vajadzības ir jāņem vērā. Uzdodiet to pašu jautājumu autovadītājiem, un uzzināsiet, ka Rīgā ir varbūt pāris simti riteņbraucēju, kuru dēļ nav vērts sašaurināt auto joslas. Bez vienas, otras vai abu grupu attieksmes transformācijas šis strīds nekad nebeigsies. Humānas pilsētvides centrā primāri ir cilvēks, kurš ne tikai saņem nepieciešamos pakalpojumus un produktus, bet arī aktīvi piedalās to izveidē un attīstīšanā. Cilvēkiem raksturīgas daudzu gadsimtu gaitā nostiprinājušās “programmas” - dažādi reakcijas mehānismi un domāšanas paradumi. Viens no tiem ir pretestība pārmaiņām. No vienas puses, mēs vēlamies, lai dzīve kļūtu labāka, vieglāka, bet vienlaikus negribam neko mainīt, negribam, lai pašiem kaut kas būtu jādara, jo pastāv bailes no nezināmā.

Paradoksālā kārtā dabiskais progresa veicinātājs ir ķibeles, ar kurām sastopamies, kad pašu radītais progress mūs novedis strupceļā. Piemēram, esam uzbūvējuši lielu iepirkšanās centru, bet sēžam sastrēgumā ceļā uz to, pat nezinot, vai dabūsim vajadzīgo preci. Ja cīņā ar sastrēgumiem izmantosim to pašu domāšanu kā procesā, kas sastrēgumu ir radījis, nekur tālāk netiksim. Piedāvājums ir apstāties, ieraudzīt kopainu labklājības perspektīvā un saprast, kādas inovatīvas pieejas var problēmu atrisināt - tātad, kā mums palīdz mainīties un attīstīties ne tikai mūsdienu tehnoloģiskās iespējas, bet mūsu pašu attieksmes maiņa.

Humāna pilsētvide ir kopattīstības vide, kur ērta cilvēku mijiedarbība ar pilsētvidi, tajā atstājot savas domas, ieteikumus un vēlmes, veicina sabiedrības labklājību, kur pilsēta atvērti stāsta par tajā notiekošo un aicina iesaistīties. Rīgas lielākā problēma ir tā, ka mums gan tiek piedāvātas dažādas lietotnes, kas iespējo dažādus pakalpojumus, bet mēs neredzam atgriezenisko saiti, mēs nezinām, vai pilsēta ir mūs sadzirdējusi. Pozitīvs piemērs ir autostāvvieta pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas, kur, izbraucot no stāvvietas, mēs varam atvērt barjeru, dodot komandu savā mobilajā telefonā - tas ir gadījums, kad cilvēks ar mobilā interneta palīdzību pasaka reālajai videi ārpusē, ko darīt. Tas ir ceļš, kā panākt cilvēku un tehnoloģiju integritāti pilsētvidē. Ja šīs integritātes nav, mēs ar savām mobilajām ierīcēm principā varam atrasties jebkur. Pilsētai piemīt tā burvība, ka cilvēks var iedarboties un vide atbildēt, un tas viss notiek reālā laikā. Ar nepacietību gaidu jaunus mobilitātes risinājumus VEF apkaimē, pie kuriem jau šobrīd kopīgi strādā LMT, Jaunā Teika, Accenture un citi uzņēmumi. Šajā vietā jau šobrīd tiek veikti veiksmīgi izmēģinājumi viedo autostāvvietu informācijas attēlošanai viedtālrunī, tiek nodrošināta elektroauto uzlādes iespēja, tiks apvienota vairāku transportlīdzekļu pieejamība vienotā mobilitātes punktā - sabiedriskais transports, koplietošanas transports - Carguru, velosipēdu novietnes u.c., kā arī tiek ieviesti citi risinājumi, kuri atbalstīs mobilitātes uzlabošanu pilsētvidē kopumā.

Ar gandarījumu vēroju arī tādus mobilā interneta risinājumus kā Mobilly, mašīnredzes risinājums transportam 4SmartStreets, Taxify vai Carguru, kā arī LMT veikums transporta monitoringa ar datorredzes palīdzību izstrādē un testēšanā Rīgas ielās, tomēr tie ir tikai pirmie vēstneši transporta plūsmas plānošanā un kārtošanā, un Rīgai vēl ir plašas izaugsmes iespējas. Iztēlosimies labklājības kompasu, kas, balstoties uz internetā pieejamām pilsētu kartēm un tajās pieejamo informāciju par citu lietotāju rīcību un izdarītajām izvēlēm, virzītu lietotāju uz veselīgas pārtikas veikaliem, videi draudzīgiem pārvietošanās līdzekļiem, līdzsvarotas sajūtas notikumiem utt. Cilvēki bieži ir informēti par labākām izvēlēm, taču nereti pieņem lēmumu šādas labākas izvēles neizdarīt. Līdz šim pieejamās lietotnēs cilvēks pats kontrolē situāciju, bet viņam trūkst tiešsaistes dialoga ar apkārtējo vidi, pilsētvide viņam nesniedz inovatīvas iespējas, nepiedāvā citu cilvēku iesaisti. Ideālā pilsēta būtu cilvēka asistents, palīdzot izlemt, kā ātrāk, ērtāk, izdevīgāk kaut ko iegūt, kaut kur nokļūt, kaut ko uzzināt vai saplānot.

Maslova piramīdas jaunā interpretācija, kur viena no pamatvajadzībām ir mobilais internets, tikai daļēji ir joks. Attīstītā sabiedrībā drošs, ātrs, uzticams mobilais internets ir nepieciešamība, kas iespējo lielu daļu ikdienas pakalpojumu un produktu, sevišķi pilsētās. Arī Rīgā, kur pilsētas un tehnoloģiju savstarpējam dialogam ir liels un pagaidām maz izmantots izaugsmes potenciāls. Satiksmes infrastruktūras pilnveidošana ir viens no pirmajiem risinājumiem, kas ietekmētu vislielāko sabiedrības daļu, un viens no pirmajiem soļiem ceļā uz nozīmīgu attieksmes transformāciju, kuras rezultātā pilsēta vairs nebūtu tikai ielas, nami un auto, bet mūsu pašu radīts dialoga partneris.

Agnis Stibe

Parīzes ESLSCA Biznesa augstskolas profesors

Transformējošās labklājības teorijas pamatlicējs un vēstnieks