Andris Deniņš, LU Ekonomikas un vadības fakultātes profesors, bijušais auditorkompānijas “BDO” valdes priekšsēdētājs, auditors ar 20 gadu stāžu
Igaunija nereti visdažādākajās valsts pārvaldes un tautsaimniecības jomās tiek rādīta kā labais piemērs, uz ko tiekties arī Latvijai. Citreiz pamatoti, citreiz pārspīlēti, taču ziemeļu kaimiņu pieminēšana publiskajā telpā redzama gana bieži. Pēdējā laikā kā plašsaziņas līdzekļos, tā arī biznesa vidē tiek apspriesta Igaunijas birokrātiskā sistēma, kura salīdzinājumā ar Latviju it kā esot elastīgāka, demokrātiskāka, pieejamāka un digitālāka. Vienvārdsakot, visādā ziņā draudzīgāka nekā pie mums.
Kamēr lūkojamies Igaunijas virzienā, Latvijā pa šo laiku uzņēmējus spaida vēl iepriekšējo valdību izveidotie biznesa ierobežojumi mikrouzņēmumiem, biznesa darījumiem un kapitālsabiedrību valdes locekļiem, kā rezultātā Latvijas “Doing Business” rādītāji krīt arvien straujāk un straujāk. Laikā, kad valstij vajadzīgs restarts, tā vietā valsts zaudē kārtējo investoru, jo Latvijas bankas FTKK aizdomu ēnā vairs nav gatavas šādam investoram atvērt pat parastu rēķinu Latvijas Bankā - jo viņš ir nerezidents.
Un tomēr - vai vienmēr zelts ir tas, kas spīd? Vai vienmēr velns ir tik melns kā to mālē? Un varbūt vienkāršajai birokrātijai ir arī savas ēnas puses?
Strādājot vairāk nekā divdesmit gadus audita nozarē, ir nācies saskarties ar neviennozīmīgi vērtējamām lietām arī pie mūsu ziemeļu kaimiņiem. Īpaši pārsteidz Igaunijas pieticīgās likumdošanas prasības attiecībā uz gadījumiem, kad uzņēmumiem, gatavojot gada pārskatus, ir jāpiesaista zvērināts revidents. Proti, kaimiņiem zvērināts revidents ir jāalgo tad, ja izpildās divi no trim šādiem kritērijiem - bilances kopsumma vismaz 2 miljoni eiro, neto apgrozījums vismaz 1 miljons eiro, vidējais darbinieku skaits pārskata gadā vismaz 30 darbinieki. Turpretī Latvijā prasības ir daudz stingrākas, un bez zvērināta revidenta piesaistes uzņēmumam neiztikt, ja tas sasniegs divus no trim sekojošiem nosacījumiem - bilances kopsumma vismaz 400 tūkstoši eiro, neto apgrozījums 800 tūkstoši eiro, vidējais darbinieku skaits pārskata gadā vismaz 25 darbinieki.
Kā redzams, Latvijas normatīvās prasības šajā segmentā ir daudz augstākas - uzraudzības siets ir daudz ciešāks. No vienas puses, var jau teikt, ka zvērinātu revidentu piesaiste pie šāda saimnieciskās darbības rādītāju sliekšņa kā Latvijā, ir pārspīlētas un rada tikai liekus izdevumus, algojot zvērinātus revidentus. Bet, no otras puses, Igaunijas plānās prasības rada bīstamu augsni dažādām mahinācijām, iespējams pat likumpārkāpumiem.
Turklāt šis aspekts vēl ir tas mazākais, par ko būtu jāuztraucas katram biznesmenim, kurš ir uzsācis tādu vai citādu sadarbību ar kolēģiem Igaunijā. Pētot dažādus ekonomiskā reiderisma gadījumus Baltijas valstīs, uz ko mani pamudināja šī gada vasarā rīkotais studentu reiderisma konkurss, saskaros ar to, ka igauņu grāmatvedības sistēma šobrīd Centrālāzijas un Krievijas reideriem ir vēl labāka par “ofšoriem”.
Igaunijas grāmatvedis visu, ko tam atsūtīs Krievijas vai Tadžikistānas reideris - firmas direktors, nekavējoties, bet jau pats ar savu vārdu nodeklarēs Igaunijas Uzņēmumu reģistrā, tā arī nesaņēmis no īpašnieka parakstītus oriģinālus. Kad prasīju dažiem igauņiem, kāpēc tā - viņi man atbildēja lepojoties - tas esot jauns e-pakalpojumu līmenis. Īstie čeki un īstie paraksti vairs nav vajadzīgi, pietiekot čekus nofotografēt un nosūtīt grāmatvedim. Godīgiem uzņēmējiem tas ir ļoti ērti un tas noteikti ir cēlis “Doing Business” rādītājus pasaules valstu vidū.
Bet tad man jāsaka - ko tad, ja uzņēmējs nāk ne no ES valsts un uzrāda Centrālāzijā it kā notikušus darījumus par vairākiem miljoniem? Izrādās, ka parasts Igaunijas grāmatvedis šos darījumus mierīgi atspoguļos gada pārskatā - bet jau ar savu vārdu. Atgādināšu, ka “Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likums” mums abās valstīs ir vienāds, Igaunijā tas ir spēkā jau no 2008. gada - līdzīgi kā pie mums, bet igauņi ļoti riskē ar šādu praksi savu e-pakalpojumu vārdā. Arī Latvijā daži grāmatveži ar šo visu reizēm grēko, riskējot palikt par vienīgajiem atbildīgajiem, bet mums tāpēc ir skaidri noteikts, ka uz gada pārskatiem jābūt valdes locekļu parakstiem un to jāapstiprina ar Dalībnieku lēmumu.
Tas viss rada augsni, ka Igaunijas publiskajā reģistrā ir iespējams iedabūt lielas naudas summas, kas tiks apliecinātas ar Igaunijas grāmatveža parakstu, balstoties uz no īpašnieka elektroniski saņemtām ziņām. Iedomājieties, cik viegli tad ir “mazgāt naudu”? Un reideris neparko neatbild!
Atceros, ka kādā sapulcē ar Eiropas Savienības (ES) parlamenta deputāta K.Kariņa kunga piedalīšanos mūsu Naudas kontroles dienesta priekšnieks Burkāna kungs teica, ka reiz pats palūdzis Igaunijas atbildīgajām varas iestādēm uzmanīt mūsu uzņēmējus. Līdzīgi arī mēs uzmanām igauņus - te es riskus neredzu, bet gadījumos, kad personas dzīvo ārpus ES un arī darījumi notiek - ārpus ES, pastāv ļoti liels naudas mazgāšanas risks. Sevišķi ar tādu attieksmi, un kārtību, kāda ir iedibināta Igaunijas grāmatvežiem attiecībās ar Centrālo Āziju un Krieviju - dokumentiem bez parakstiem.
Tagad, kā mēdz teikt augstskolā, no grāmatām pie darbiem jeb no teorijas pie prakses. Proti, spilgts piemērs iepriekš aprakstītajai situācijai ir nesen medijos izskanējusī informācija par to, ka mūsu valstī ir pazudusi Tadžikistānas kokvilnas krava vairāk nekā deviņus miljonu eiro vērtībā. Kā ziņoja prese, lietā ir iesaistīti gan Igaunijas, gan Latvijas uzņēmumi un tas mani ieinteresēja. Ja var pazust 9,000,000 EUR vērta krava - tad ir jāsaprot, kas tur nav bijis pareizi.
Kā jebkurš igaunis (arī no Latvijas to var), es ieeju vietnē https://ariregister.rik.ee un atrodu attiecīgo Igaunijas uzņēmumu: jā, tāds tur ir, tam ir pieejami arī gada pārskati (kas, protams, ir visai interesanti, jo, lai nozagtu 9,000,000 EUR, gada pārskatā šādiem līdzekļiem noteikti ir jābūt). Konstatēju, ka tas, kam Latvijā pazuduši miljoni, ir Tallinā reģistrēts uzņēmums, valdē gan ir cilvēks, kam nav īsta sakara ar Igauniju vai Latviju. Viņam nav pat Igaunijas nacionālā identifikācijas numura (isikukood) un B kartē nav redzams, kuras valsts pilsonis viņš ir (parasti tiek norādīta valsts, piemēram, mums, latviešiem, ja nav Igaunijas koda, vienmēr tiek veltīts ieraksts “Läti”).
Bet - skatāmies tālāk un, jā - reģistrā ir atrodams auditoru ziņojums par 2013. gadu. Bet - ak vai, notikušais tajā ir mazliet citādāk atspoguļots, nekā tika minēts Latvijas presē un publiski izskanējušos faktos. Igaunijas auditori raksta, ka nevar pārliecināties ne par ienākošajām milzīgajām summām, ne par citiem apstākļiem, kas ļautu apgalvot: jā, uzņēmumam reāli var būt pretenzijas par tik lielu summu. Auditori ieraksta, ka lieta esot nodota tiesā (kļūdaini aprakstot apstākļus un datumus). Un uz šo dokumentu pamata tagad Latvijā ir ierosināta krimināllieta, kas tiek iztiesāta bez maksas (bez valsts nodevām) un uz Igaunijā publiski pieejamu informāciju, kas sākumā izskatās patiesa, ja skatās tikai gada pārskatu. Tomēr, pat man, ārzemniekam, gribas iedziļināties mazliet vairāk (šis papildu prieks maksā papildus 2 eiro) un tad jau atklājas iespējamie viltojumi un nepilnības. Auditori ziņojumā par 2013. gadu raksta, ka diemžēl tika piesaistīti ar atpakaļejošu datumu, tāpēc neko nezinot par darījumiem. Gada pārskatā ir milzīgas summas, bet auditori raksta, ka par tām īsti nekas neliecina un tomēr apstiprina gada pārskatu. Es teiktu, ka igauņu auditoriem šajā lietā tiešām veidojas nopietni riski, jo kļūdas rada iespaidu, ka prasījums ir īsts.
Skatos tālāk - šo gada pārskatu reģistram neiesniedz pats valdes loceklis, bet gan igauņu grāmatvedis. Tas man kļūst skaidrs tāpēc, ka tur ir tikai valdes locekļa faksimila paraksts (paraksta zīmoga kopija). Tātad Igaunijas grāmatvedim rodas pilna atbildība par, iespējams, viltotu dokumentu iesniegšanu Igaunijas reģistrā, uz kā pamata Latvijā jau nedaudz vēlāk tiek veidota krimināllieta par daudziem miljoniem. Var teikt, ka ir radies jauns vērtspapīrs. Klasisks reideris uzreiz varētu prasīt kādu pusmiljonu par lietas izbeigšanu un prasījumu atsaukšanu. Nu es teiktu: uzmanīgāk ar Austrumu klientiem, dārgie kolēģi! Zinu, ka Igaunijā starp grāmatvedi un klientu valda lielāka uzticība nekā Latvijā. Kaut arī atbildība grāmatvežiem Igaunijā līdz šim ir pat bijusi lielāka ne kā pie mums. Gada pārskata iesniegšana uz klienta neparakstītu dokumentu pamata ir liels risks, kaut arī tā Igaunijā tiešām šobrīd ir gandrīz vai vispārēja prakse, kas pie noteiktiem apstākļiem var tikt izmantota tālākai dokumentu viltošanai.
Paskatoties citus šīs pašas Igaunijas kompānijas gada pārskatus, secinu, ka tas pats faksimils ir uz visiem gada pārskatiem vairāku gadu garumā. Tas jau var nozīmēt aktīvu grāmatveža iesaisti lietā, par kuru viņam Austrumu klients, iespējams, nav visu līdz galam izstāstījis. Tikmēr Latvijas prese ziņo, ka Rīgas tiesas apgabala prokuratūra iepriekš uzrādījusi apsūdzības trim personām saistībā ar vairāk nekā deviņus miljonus vērtās Tadžikistānas kokvilnas kravas pazušanu. Personas pie kriminālatbildības sauktas par piesavināšanos lielā apmērā, par dokumentu viltošanu un viltotu dokumentu izmantošanu. Lietas būtība (avots: LETA): 2012. gada oktobrī uzņēmums "W.E.E.S.A" saņēma Igaunijas uzņēmuma "Logistic-Ekspress" uzdevumu - lūgumu nodot ASV reģistrētai kompānijai "Silver Star International LLC" kravas, kas uz "Logistic-Ekspress" vārda fiziski atradās glabāšanā "W.E.E.S.A" muitas noliktavās Jūrmalā.
Šo uzdevumu darījuma brīdī parakstīja "Logistic-Ekspress" valdes priekšsēdētājs un vienīgais īpašnieks Andrejs Stepovojs, kurš ir Ukrainas pilsonis. Taču jau 2012. gada decembrī viņa vietu Igaunijas kompānijā "Logistic-Ekspress" ieņēma Tadžikistānas pilsonis Davlathons Azizovs, kurš 2013. gada februārī Igaunijas kompānijas vārdā iesniedza prasības pieteikumu Rīgas apgabaltiesā pret "W.E.E.S.A" par valdījuma piešķiršanu uz šo kravu un pienākuma uzlikšanu nodot šo kravu atbilstoši noliktavas zīmei. Sākotnēji tiesa nolēma lietu izbeigt, norādot, ka Igaunijas kompānijai "Logistic-Ekspress" zudušas prasījuma tiesības uz strīdus kokvilnas kravu.
Tad, jau balstoties uz Igaunijas “grāmatveža” un “auditora” gatavotiem dokumentiem, Valsts policijas Latvijā saņēma iesniegumu, šajā lietā. Iesniegumā bija minēts, ka pazuduši 80 vilcienu vagoni ar kokvilnas šķiedru kravu gandrīz 7000 tonnu apmērā, bet kopējie zaudējumi tika lēsti deviņu miljonu eiro apjomā. Apjomīgas izmeklēšanas laikā ENAP darbinieki noskaidroja, ka Tadžikistānas kokvilnas kravu piesavināšanos veikusi personu grupa, izmantojot viltotus dokumentus par kravas īpašnieka maiņu, tādēļ kriminālprocess kvalificēts gan par piesavināšanos lielā apmērā, gan par dokumentu viltošanu. Tipiska Baltijas lieta. Izskatās, ka lietā drīz var tikt ievilti igauņu auditori un grāmatveži, jo rodas daudz jautājumu.
Rezumējot vēlos vērst Latvijas uzņēmēju, kuri savā ikdienā sadarbojas ar mūsu ziemeļu kaimiņiem, uzmanību uz šo it kā ļoti demokrātisko Igaunijas auditoru attieksmi pret dokumentu noformēšanu un iesniegšanu atbildīgajās valsts iestādēs, jo, kā jau ierasts, šādus “caurumus” nereti pamanās izmantot dažādi viltvārži un mahinatori, ko precīzi raksturo augstāk minētais gadījums ar faksimila parakstiem. Būsim atvērti, bet piesardzīgi, lai mēs neatrastos tādā situācijā, kādā šobrīd ir pašmāju tranzītbiznesa kompānija SIA “W.E.E.S.A.”, kura cietusi dēļ Igaunijas pārlieku demokrātiskās dokumentu parakstīšanas un iesniegšanas prakses, ko veikli izmantoja ziemeļu kaimiņu uzņēmums OU “Logistic-Ekspress”.