Nevienlīdzīgā atalgojuma dēļ Austrumu slimnīcas paliatīvās aprūpes darbinieki aiziet no darba, norāda mediķis

Nākotnē kaut neliela paliatīvās aprūpes nodaļa 10 000 iedzīvotāju apdzīvotā teritorijā būtu ļoti nepieciešama, pauž Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs un onkologs-ķīmījterapeits Vilnis Sosārs.

Speciālists kopumā pozitīvi vērtē Veselības ministrijas (VM) un Labklājības ministrijas sākto sadarbību, strādājot ar mājas paliatīvo pakalpojumu programmām. Viņa ieskatā, vairāk būtu jāpiesaista pašvaldību un sociālo dienestu resursi, kas patlaban ir ierobežoti.

Sosārs aicina pakāpeniski uzlabot paliatīvās aprūpes mobilos mājas pakalpojumus, kas, pēc viņa domām, ir viens no vissvarīgākajiem jaunieviestajiem paliatīvās aprūpes pakalpojumiem.

Vienlaikus viņš cer, ka nākotnē valstī būs arī hospisa vietas un paliatīvās aprūpes dienas stacionāri, kur mirstošs cilvēks varēs atrasties pienācīgā aprūpē līdz pat nāves brīdim.

Sosārs arī atklāja, ka nevienlīdzīgā atalgojuma dēļ Austrumu slimnīcas paliatīvās aprūpes aprūpes darbinieki mēdz pamest darbu, jo citās iestādes atalgojums ir augstāks. Viņaprāt, tas izgaismo plašāku problēmu - visos līmeņos gan medicīnas māsām, gan sociālajiem darbiniekiem ir neadekvāta samaksa.

Aiziešanu no darba veicina ne vien atšķirīgās algas dažādās slimnīcās, bet arī pacientu nereti uzbrūkošā attieksme, atzīst ārsts. "Daudzi ir ļoti uzbrūkoši personālam, jo izlasījuši internetā, ar kādām zālēm labāk viņu tuvinieki būtu jāārstē. Tāpēc būtisks uzdevums ir arī sabiedrības izglītošana, jo šādi uzbrukumi nereti mēdz veicināt arī personāla aiziešanu no darba," informēja Sosārs.

Vienlaikus speciālists saredz problēmu izteiktajā ārstniecības personāla novecošanās tendencē, īpaši medicīnas māsu vidū.

Jaunus speciālistus piesaistīt ir ļoti grūti, jo jauni cilvēki saprot, ka paliatīvā aprūpe ir psihoemocionāli smags un nenovērtēts darbs, viņš pauda. Mediķis zināja teikt, ka rezidentūrā gadā tiek nodrošinātas trīs vietas paliatīvās aprūpes speciālistiem, taču parasti tām piesakās viens vai divi cilvēki.

"Taču mirstība ir liela, un speciālisti ir vajadzīgi," atzina onkologs. Sosāra ieskatā, lai risinātu šo problēmu, jānodrošina īsāks darbs par lielāku samaksu.

Tāpat onkologs uzsver, ka VM un ekspertu informatīvajām programmām jābūt skaidrākām un pieejamākām. Informācijai, kur un pie kā griezties paliatīvās aprūpes pakalpojuma nepieciešamības gadījumā, būtu jābūt daudz plašākai, pārņemot ārzemju pozitīvos piemērus, kur, jau ieejot slimnīcā, uz galda atrodama brošūra ar nepieciešamo informāciju, pauda speciālists.

Informatīvo materiālu pieejamībā Sosārs saskata korelāciju ar sabiedrībā valdošajiem mītiem. Sabiedrībā populārs un valdošs priekšstats ir, ka paliatīvā aprūpe paredzēta tikai nomiršanai un ka tajā cilvēku notur, "līdz pēdējam velkot viņa dzīvību jeb turot viņu pie dzīvības līdz nāves iestāšanās brīdim", pauda mediķis.

Spilgti šos aizspriedumus uzrāda arī tāds pastāvošs žargonisms kā "dārzenis", gluži tāpat kā tas, ka vēl aizvien slimnīcās atsāpinošo opioīdo medikamentu izrakstīšanai pacients ārstam lūdz "izrakstīt narkotikas", sacīja Sosārs.

Savukārt, komentējot iniciatīvu paplašināt atsāpinošo medikamentu klāstu, speciālists bija piesardzīgs. Viņa ieskatā, atsāpinošo medikamentu ceļam ir "divi grāvji". Piemēram, Amerikas Savienotajās valstīs šos medikamentus izraksta par daudz, izraisot papildu negatīvas sekas.

Sosārs uzskata, ka Latvijā pašreiz ir regulārs atsāpinošo medikamentu izrakstīšanas veids, un tādam tam arī jāpaliek. Atsāpinošos medikamentu pieejamību nodrošina tas, ka tos var saņemt no ģimenes ārsta, nevis kā agrāk, kad tos saņemt varēja tikai, konsultējoties ar onkologiem, viņš norādīja.

Speciālista ieskatā, lielākā daļa ģimenes ārstu ir zinoši un apmeklē izglītojošus seminārus, tāpēc arī jūtas kompetenti izrakstīt atsāpinošos medikamentus. Vienlaikus daļa ģimenes ārstu joprojām baidās un vairās to darīt, domājot, ka tādējādi izraisīs pacientam atkarību - tas ir atkarīgs no mediķa izglītotības līmeņa, un te redzams, ka izglītības programmām jābūt intensīvākam, secināja Sosārs.

Viņš atgādināja, ka jau šobrīd VM piedāvā Eiropas Sociālo fondu organizētos seminārus, kur tiek aktualizētas tādas tēmas kā medikamentu iedarbība, sāpju un blakņu novēršana un citi paliatīvās aprūpes ārstniecībai būtiski jautājumi.

Runājot par sabiedrības izglītības celšanu paliatīvās aprūpes jomā, Sosārs kā kvalitatīvu piemēru izcēla Jelgavas pansionāta "Zemgale" rīkoto semināru par bioētiku. Ārsta ieskatā, šādi pasākumi un to regulāra organizēšana liecina, ka arī reģionāli notiek aktīva izglītošana par paliatīvo aprūpi.

Sarunas noslēgumā Sosārs atzīmēja, ka valstī tiek tērēta nauda ceļu un tiltu būvei, bet viņa ieskatā, tāpat "būvēt" vajadzētu arī paliatīvās aprūpes sistēmu, prioritizējot cilvēku kā galveno vērtību, kā arī ieguldot līdzekļus speciālistu un aprūpētāju atalgojuma celšanā.

"Tad arī nākamais Valsts kontroles ziņojums par paliatīvās aprūpes situāciju valstī būs citādāks - gaišāks un optimistiskāks", viņš pauda.

Kā vēstīts, paliatīvā jeb nedziedināmi slimu cilvēku aprūpe Latvijā netiek organizēta atbilstoši pacientu vajadzībām, šādu vērtējumu jaunākajā revīzijā sniegusi Valsts kontrole.