Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kura nekompensē zāles Alcheimera slimības pacientiem
Nupat mūsu kino galveno balvu “ Lielo Kristapu” saņēma spēlfilma “Pastkarte no Romas”. Pēdējos gados pasaules kino tēma par Alcheimera slimnieku un viņu tuvinieku pieredzi nav vairs retums. Tomēr tieši Latvijā šīs slimības ārstēšanai nav pietiekams valsts atbalsta. Slimību diagnosticē novēloti un vairāk nekā puse pacientu nesaņem palīdzību, ziņo "Nekā personīga".
Esam vienīgā valsts Eiropā, kur Alcheimera slimniekiem zāles nekompensē no valsts budžeta.
Filmas “Pastkarte no Romas” centrā ir pastā strādājošs senioru pāris, kas kaļ plānus un sapņo nokļūt Romā. Bet viņu dzīves ritmu maina Alcheimera slimība. Filma ir arī personīgs stāsts.
ELZA GAUJA
Filmas režisore
Manai vecmāmiņai ir Alcheimera slimība diemžēl, un mēs saskārāmies ar to, teiksim, ka… Tas bija tāds periods, kad… tas ir tā, tu esi tik daudz izvēļu priekšā un neviena īsti nešķiet pareiza. Un tu arī nesaproti, kā rīkoties un, kas būtu jādara. Tas ir ļoti bēdīgi un smagi, un tu esi pilnīgi apjucis.
Alcheimera slimībai raksturīgais atmiņas zudums tieši ietekmē ikdienas dzīvi. Grūtības sagādā agrāk gluži ierastas darbības. Cilvēks biežāk aizmirst izslēgt plīti, piemirst vārdus un datumus, neatceras svarīgu sarunu ar radinieku, kas notika vēl tikai tajā pašā dienā. Pirmos slimības simptomus daudzi nepamana, jo saista ar aizmāršību.
ELZA GAUJA
Filmas režisore
Es piefiksēju kaut kādus sīkumus, kad vecmāmiņa pārteicās, piemēram. Nu sajaucot vārdus, mani ar mammu vai manu meitu ar mani.Es atceros, ka viņai bija.. teiksim, sākās tāda kā paranoja, viņai šķita, ka kaimiņi nāk pie viņas un zog un ņem lietas, piemēram. Tad attiecīgi vaina tika uzvelta uz citiem, kuras visdrīzāk viņa pati kaut kur noliek un aizmirst par to. Tā bija viena no tādām pirmajām, redzamākajām, teiksim tā, izpausmēm. Tieši tā paranoja un, un bailes, un lietu zaudēšana.
Kā daudzi ar šo demences formu sirgstošie, arī režisores vecmāmiņa slimību noliedza. Darba devējs atlaida viņu no darba, neiedziļinoties. Viņai zuda orientācija telpā, kas ir vēl viena Alcheimera slimības pazīme.
ELZA GAUJA
Filmas režisore
Vecmāmiņa, piemēram, sāka apmaldīties, bet tā, ka.. zvana nākamajā dienā no slimnīcas piemēram, un.. pie mums ir tāda un tāda sieviete, ja, kura apmaldījās uz ielas un nevarēja nosaukt savu adresi, brauciet pakaļ. Un tas ir, ja viņi piezvana. Citreiz mums, teiksim, ir bijuši gadījumi, kad tu saproti, ka tu atbrauc pie vecmāmiņas, un viņas nav un tu nezini, kur viņa ir, un tad tu pats viņu meklē pa visām šīm iestādēm, zvanoties.. visām slimnīcām pēc kārtas, arī uz Tvaika ielu un tā tālāk, kamēr tu viņu atrodi, nu, drausmīgi tas ir.
Diagnozi režisores vecmāmiņai uzstādīja novēloti. Šobrīd viņa saņem nepieciešamās zāles, aprūpēšanā mājās palīdz kopēja. Viņa praktiski vairs neatpazīst tuviniekus, runā vien dažus vārdus.Filma ir arī par pieņemšanu un tā lauž stereotipus, ka Alchemeira slimība var skart retos gadījumos un tikai gados ļoti vecus cilvēkus.
ELZA GAUJA
Filmas režisore
Tas nav taisnība, par vecumu, jo manai vecmāmiņai šī slimība sākās ap 65 gadu vecumu, kas ir mūsdienās, manuprāt jauns cilvēks, cilvēks spēka gados. Bet… jā, nu informācijas telpā es domāju, ka informācija nav gana daudz pieejama.
Pārsteidzoši daudz, es teiktu, katram otrajam, trešajam ir bijusi tuvāka vai tālāka pieredze ar demences slimībām.
Pasaulē ir vairāk nekā 55 miljoni, kuri sirgst ar Alcheimeru vai citām demences formām.
Latvijā ir reģistrēti turpat pieci ar pus tūkstoši ( 5474 ) demences pacientu. Tas nesakrīt ar pasaules tendencēm. Speciālisti uzskata, ka patiesais skaits ir vismaz septiņas reizes lielāks. Latvijas Neirodeģeneratīvo slimību asociācijā uzskata, ka pie mums Alcheimera pacientus diagnosticē novēloti un vairāk nekā puse palīdzību nesaņem vispār.
ANŽELIKA GUDRENIECE
Latvijas Neirodeģeneratīvo slimību asociācijas valdes locekle, neiroloģe
Tas nozīmē, ka šie pacienti, viņi kaut kur apkārt staigā, viņi nav pamanīti, viņi nav diagnosticēti. Jo ir šīs informācijas trūkums.
Pamatā cilvēki nonāk (pie ārsta) jau tad, kad ir vidēja vai smaga demences forma, kad mēs nevaram darīt neko lietas labā.
Kaut vai, lai piebremzētu šo te saslimšanu. Jo, kamēr slimība ir vieglā pakāpē, bieži vien cilvēks nenovērtē tos savus simptomus.
Lai Alcheimera slimību atklātu laikus, nepieciešami izmeklējumi, tajos iesaistīti speciālisti no dažādiem dienestiem. Amerikas savienotajās valstīs cilvēkiem pēc 50 gadu sasniegšanas ir obligātas pārbaudes tieši demences savlaicīgai diagnosticēšanai. Latvijā nekā tam līdzīga nav. Pie neirologiem un psihiatriem uz ambulatoro pieņemšanu ir jāgaida garās rindās. Bieži ģimenes ārsti ir šai jomā neizglītoti un pacientu tuviniekiem nepalīdz saprast, kur doties un kā rīkoties.
MĀRIS TAUBE
Rīgas Stradiņa Universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras profesors
Te ir ļoti daudz aspektu. Daļa arī mūsu pašu mediķu pusē, kur mēs to īsti nepamanām kaut kādā ģimenes ārstu līmenī, speciālistu līmenī. Vai arī tuvinieku līmenī, kur cenšas no tā izvairīties, neredzēt to.
Nav īsti ticība tai nākotnei, kad kaut to varēs izdarīt. Visi skatās uz to situāciju kaut kā izvairīgi, lai gan tā absolūti nav taisnība. Tas ir nepareizi. Ļoti daudz ko var izdarīt.
Slimību atklājot, ir nekavējoties jālieto speciālas zāles. Vieglas un vidēji smagas Alcheimera demences gadījumā ir vairāki medikamenti, kas var slimības gaitu aizkavēt.
Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur zāles Alcheimera pacientiem valsts neapmaksā.
MĀRIS TAUBE
Rīgas Stradiņa Universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras profesors
Mēs esam to nemitīgi prasījuši. Arī šobrīd mums no asociācijas mums bija vēstule ar pamatpunktiem, kur viens no punktiem bija šo demences pacientu medikamentu apmaksa.
SANITA JANKA
VM Veselības aprūpes departamenta direktore
Kas attiecas par šiem demences un tai skaitā alcheimera pacientiem, viņi.. kā tā problēma ir iekļauta mūsu psihiatrijas plānā un tam ir prasīts arī finansējums, bet diemžēl nu viss prasītais finansējums un it īpaši medikamenti nav piešķirts. Tāpat ir arī izstrādāti 2019. gadā algoritmi, kā šos pacientus atpazīt, kā diagnosticēt, jo lai šo diagnozi uzstādītu, ir diagnostiskie kritēriji, ir jāveic noteikti izmeklējumi un ir šis te pacienta ceļš viņš ir izstrādāts. Piekrītu, ka viņš.. nu tā īsti nedarbojas
Šā gada budžetā psihiatrijas jomai veselības ministrija prasīja vairāk nekā 6 miljonus eiro. Taču piešķīra vienu miljonu 300 tūkstošus, apstiprina ministrijā. Alcheimera slimniekiem un ar citām demences formām sirgstošajiem būtu bijuši nepieciešami aptuveni 500 tūkstoši.
MĀRIS TAUBE
Rīgas Stradiņa Universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras profesors
Un tās nebūtu nekādas katastrofiski (lielas summas), ja mēs salīdzinām ar citām jomām. Mēs tomēr cerētu uz kaut kādu atbalstu.
Labklājības ministrijas pārziņā ir divi dienas centri Rīgā, kur var atstāt demences pacientus, kamēr tuvinieki paši strādā. Taču reģionos šādu centru nav.
Trūkst rehabilitācijas un sociālās aprūpes iespēju, nav arī daudz speciālistu, kuri māk strādāt ar demences pacientiem. No viņiem bieži atsakās un tas radiniekus dzen izmisumā.
Alcheimera pacientu tuvinieku organizācija Latvijā vēl nav izveidota. Nevalstiska organizācija “TZMO Fonds Kopā mainām pasauli” semināros izglīto tuviniekus, kuri saskaras ar Alcheimera slimību un latviešu valodā izdod grāmatas, kā aprūpēt šādus pacientus mājas apstākļos.
Bieži notiek Alcheimera pacientu tuvinieku izdegšana. Bet Latvijā nav organizētu pacientu radinieku atbalsta grupu.
Režisorei Elzai Gaujai filma ir ne vien pašterapeitisks process un sabiedrības uzmanības pievēršana šai tēmai, bet arī vieta, kurā cilvēki var justies saprasti, sadzirdēti un ieraudzīti.
ELZA GAUJA
Filmas režisore
NP:Vecmāmiņu uz Romu nepaguvāt aizvest..
Nepaguvu. Es atceros, viņa vēl gribēja braukt kopīgā ceļojumā. Bet es atliku. Jābrauc, kamēr var ..
Man jau lielā mērā šī filma ir ne tikai par slimību, bet arī par mīlestību, ko es gribētu uzsvērt. Man liekas, ka tas ir tas iedvesmojošais filmā.
Man gribējās, lai skatītāji paņemt kaut kādu to sajūtu līdzi, ka jādzīvo ir šeit un tagad.
Ka jābūt ar mīļajiem un tuvajiem tagad, ka nevajag atlikt.
Nu, tā.
Speciālisti uzsver, ka ir nepieciešami valsts finansēti neiroloģiski dienas stacionāri, kā arī specializētas klīnikas demences pacientiem. Tur pieredzējuši un apmācīti speciālisti veiktu kompleksu diagosticēšanu un sastādītu tālāko ārstēšanās plānu. Tad tuviniekiem nebūtu ar jāstaigā apkārt pa dažādiem kabinetiem gadiem tā arī nespējot laikus slimniekam atklāt pareizo diagnozi.