Reakcija uz ārsta un pasniedzēja Māra Beltes ierakstu Facebook izpalatījusies ģeometriskā progresijā.
Šķiet, ka pēc tam, kad esam atrisinājuši jautājumu par latviešu valodā nerunājošiem dažādu izglītības līmeņu pedagogiem, savu kārtu varētu sagaidīt arī veselības nozare. Bet... no šī raksta virsrakstā citētā izriet arī loģiskais secinājums ''Žēl, ka Anglijā nav pieņemts likums, ka Latvijas pilsoņus jāārstē Latvijā''
''Man patīk strādāt ar rezidentiem. Jaunie ārsti lielākoties ir zinoši, ieinteresēti un no sirds grib palīdzēt pacientiem. Protams, viņos nav pārāk attīstīts cinisms un melnā humora izjūta, tomēr tie, kas daudz strādā, nenoliedzami progresē. Šķiet, ka pacienti nākotnē varēs paļauties uz ārstiem, lai gan kādai pacientu grupai varētu būt problēmas, jo daudz jauno dakteru patiesi nesaprot krieviski.
Lai piedod Lange, man tiešām nav laika principiāli nerunāt krieviski, ja pretī smags slimnieks, kuram tāpat jau slikti. Laiks un precizitāte ir augstākās vērtības šajā mirklī. Klīnisku latviešu valodas nezināšanas gadījumos, arī jaunie ārsti cenšas, kā nu prot''.
Ja šī raksta virsrakstam citātu ņēmām no kometāra pie diriģentes Zanes Zilbertes ieraksta platformā X (iepriekš Twitter), ar to vēlējāmies akcentēt, ka šī tēma aizskārusi ne vien veselības, bet arī kultūras jomā strādājošos, tāpēc īpaši izcelsim Daugavpils teātra aktiera Marģera Eglinska atbildi:
''Vates bacilis ķer gan pacientus, gan ārstus. Daugavpilī man viena dakterīte pateica, ka varot ar mani runāt pat vāciski. Nācās piedraudēt ar sūdzību valodas centram un solījumu darīt visu, lai latviski neprotoša dakterīte vairs nevarētu strādāt Latvijā. Interesanti, ka draudi nostrādāja. Tante pēkšņi sāka itin pieklājīgi runāt latviski. Bet sākās viss ar to, ka sasveicinājos latviski, ieejot kabinetā. P.S. Latvija ir tolerances iemiesojumvalsts''.
Interesanti, ka līdzīga valodas tēmā drīzumā varētu aktualizēties vēl kādā ne mazāk sensitīvā jomā, jo kā pie raksta X komentē lietotājs Lauris Bočs:
''Kad biju uzraugs Centrālcietumā, vairums ieslodzīto un nodarbināto gribēja ar mani runāt krieviski. Ar visiem runāju latviski. Tikai daži ņēma ļaunā, pārējie cienīja pašpārliecinātību. Tie, kas ņēma ļaunā, tādi fiziski un emocionāli vājie, vispār bez stresa.''
Lai gan tēmas komentāros interesanta bija arī tradicionālā gan abu valodu, gan daudzvalodības aizstāvju viedokļu sadursme, raksta noslēgumam izvēlējāmies pediatres, dakteres Martas Celmiņas rakstīto:
''Zini...Es krievu valodu protu tādā līmenī, lai darbotos uzņemšanā. Tagad tur vairs nestrādāju, bet manā pamatnozarē (miega medicīna) ir ļoti liels skaidrojošais darbs, ko spēju realizēt angļu, bet ne krievu valodā. Par mani jaunāki kolēği nereti pat pamatus krievu valodā neprot. Es esmu saskārusies ar ļoti agresīvu pacientu attieksmi kaut vai tikai tādēļ, ka sasveicinos latviski.
Par mani ir rakstīta sūdzība ("Daktere ar mani demonstratīvi atteicās runāt krievu valodā, lai gan tā ir mana dzimtā valoda."), lai gan man nebija ne mazāko šaubu, ka pacienta māte lieliski saprot manis teikto, jo stundu varēja kliegt un noraidīt visas rekomendācijas. Uz mani ir šņākts: "Riebjas man tā latviešu valoda," [demonstratīvi novelkot ar īkšķi pāri savai rīklei] kad nedaudz lauzītā krievu valodā centos paskaidrot zāļu devas.
Man ir uzkliegts: "Ruskij jazik uči," kad večuks uzstāja, ka latviešu valodā nerunā (jo dzīvo Anglijā) un es pārgāju uz angļu valodu.
Poliklīnikā teju astoņpadsmitgadīgi jaunieši (ne visi, bet ir tādi) blisinās un saka "čevo", nesaprotot pat jautājumu, cikos vakar aizgājuši gulēt. Manai kolēğei, kura krievu valodu ir uz Jūs, lielpadsmitgadīgas pacientes māte netuicīgi un agresīvi jautāja: "Kā? Kā var būt, ka nerunājat krieviski?????" Un uzmini, kurš ir vainīgs? Ārsts, protams."