Aptauja atklāj nelāgu statistiku par vardarbību ģimenēs Latvijā

Aptaujas dati atklāj, ka puse no tiem (51%), kuri ir piedzīvojuši vardarbību ģimenē, nav vērsušies pēc palīdzības vai nav stāstījuši par piedzīvoto vardarbību. Tomēr tie, kas dalījās savās sajūtās un pārdzīvojumos ar citiem, atzīst, ka tas palīdzējis justies drošāk, nebūt vieniem un sajust sevī spēku tikt ar to galā.

Iesakņojies uzskats - vardarbība ģimenē ir privāta ģimenes lieta

Diemžēl daļa Latvijas iedzīvotāju, kas piedzīvojuši vardarbību ģimenē, izvēlas klusēt - slēpj šo faktu, jo izjūt kaunu (33%), un uzskata, ka stāstīt kādam ir bezjēdzīgi un tas neko nemainīs (22%).

Joprojām pastāv stigma un iesakņojušies uzskati, ka vardarbība ģimenē ir privāta lieta un tā jārisina ar saviem spēkiem (31%). Daļa arī domā, ka stāstot citiem, tiks sabojāts ģimenes publiskais tēls - par cietušo vai ģimeni domās sliktu (17%).

"Es neapjautu, kādā bedrē biju nonākusi līdz momentam, kad nesāku no tās rāpties ārā. Šo dzīves periodu tā īsti nemaz neatceros, jo viss bija vienā lielā "putrā". Atceros, ka daudz par notikušo runāju ar draugiem, bet daudz arī centos bēgt pati prom no sevis un savām domām. Iegremdēju sevi darbā, sporta treniņos un mani ēšanas paradumi bija neveselīgi. Mana galva bija mans lielākais cietums un moku kambaris. Nevarēju sev piedot, jo uzskatīju, ka viss notikušais ir mana vaina. Nemāku nolasīt cilvēkus un domāju, ka nākamajās attiecības atkārtoties viss tas pats. Jo es esmu tā, kura provocē," domās par piedzīvoto vardarbību attiecībās dalās pediatre, Dr. Dana Isarova.

Ikvienu, kurš piedzīvo vardarbību ģimenē vai esot attiecībās, D. Isarova mudina runāt. Un runāt daudz. Viņa atzīst, ka daudz runāja ar draugiem, kuri uzklausīja un palīdzēja palikt kontaktā ar realitāti. Draugi bija arī tie, kas pastiepa rokas pretī un burtiski izrāva ārā no tās bedres, kurā viņa atradās.

Apkārtējo iesaiste ir ļoti svarīga problēmas mazināšanai

Eksperti atgādina, ka, lai izkļūtu no vardarbības loka, cietušajiem ir nepieciešams citu cilvēku atbalsts un palīdzība, jo vienam var būt grūti to izdarīt. Uzzinot, ka kāds sakaras ar vardarbību ģimenē, daudzi apkārtējie rīkojās - 22% piedāvāja palīdzību privāti, 14% tieši iejaucās konfliktā, 8% izsauca policiju vai citu ārkārtas dienestu. Tomēr 46% apkārtējie atzina, ka nevarēja iejaukties, jo uzzinājuši par vardarbības faktu ilgu laiku pēc notikušā.

"Atkal noticēt sev un atkal redzēt labo gan sevī, gan citos prasīja laiku. Bet te nu es esmu - viedāka un gudrāka kā jebkad, iemācījusies saskatīt atkal labo," uzsver D. Isarova. "Citi tev nevar palīdzēt, ja nezina, kam ej cauri, un, ja nelūdz palīdzību. Nebaidies! Runā. Un nesaki, ka viss ir labi, ja tas tā patiešām nav."