Zinātnieki turpina meklēt iemeslus, kāpēc koronavīruss ir dīvaini izvēlīgs. Salīdzināmos riska un cilvēku veselības stāvokļa apstākļos tas vienus “nepamana”, bet citus “nosūta” uz reanimāciju.
Atbildi spējot dot gēni (un pat etniskā piederība), kā arī bērnu slimību vēsture, liecina Rus.LSM.lv apkopotā informācija.
Cienījams vecums un nopietnas hroniskas slimības (diabēts, sirds un asinsvadu, elpceļu un onkoloģiskās slimības) palielina Covid-19 smagas gaitas un letāla iznākuma iespējamību. Taču tas neatceļ risku gados jaunākajiem un veselajiem - kā pandēmijas otrā gada beigās norāda Pasaules Veselības organizācija, “inficēties ar koronavīrusu, smagi saslimt un nomirt ar Covid-19 var jebkurš cilvēks jebkurā vecumā”.
Vēl jo vairāk, šajos divos gados dažādās valstīs tika fiksēti gadījumi, kad, esot pakļauti inficēšanās riskam līdz ar citiem, daži cilvēki ne tikai nesaslima - pat bez simptomiem, - bet vispār neinficējās. Zinātnieki pēta šo cilvēku imūnsistēmas aizsargmehānismus, cerot, ka tas palīdzēs atrast jaunas metodes cīņā ar Covid-19.
Pandēmijas pirmā uzliesmojuma laikā Londonas Universitātes koledžas zinātnieki novēroja grupu ārstu un medmāsu, kam ik dienas bija augsts risks inficēties slimnīcās, kas bija pilnas ar Covid-19 pacientiem.
Zinātnieki secināja, ka apmēram desmitajai daļai šo mediķu, kas bijuši garantētas inficēšanās apstākļos, neparādījās nekādi saslimšanas simptomi. Testu rezultāti bija negatīvi.
Viņu imūnsistēma kaut kādā veidā spēja atvairīt koronavīrusu visagrīnākajā inficēšanās posmā, vēl pirms tam, kad tas bija paspējis pavairoties. Notika tā dēvētā abortīvā infekcija, kad ielauzies patogēns vienkārši neizdzīvo “saimnieka” organismā.
Visiem novērojamajiem asinīs nebija antivielu, kas izstrādājas, inficējoties ar Covid-19 vīrusu. Toties tur atradās imūnsistēmas T-šūnas, kuras atpazīst un nogalina vīrusa skartās šūnas un nodrošina ilgstošu aizsardzību, tostarp arī bez antivielu palīdzības.
Iespējams, tāpēc, ka darba dēļ viņiem biežāk nākas saskarties ar infekcioziem patogēniem, viņu imūnsistēma bija labi trenēta. Tomēr paliek jautājums - kāpēc tā nenotika ar vairākumu viņu kolēģu, kuri inficējās ar koronavīrusu, slimoja un nomira.
Vēl viena hipotēze izskaidro dažu cilvēku noturību pret jauno koronavīrusu ar tā saukto imūno nospiedumu. Iespējams, imūnatbildi uz Covid-19 analoģiski veido atmiņa par iepriekšējām inficēšanās reizēm ar SARS-Cov-2 radiniekiem - saaukstēšanās koronavīrusiem. Pagaidām gan nav skaidrs, vai konkrētā cilvēka imūnatmiņa par pirmo inficēšanos ar koronavīrusu bērnībā sniedz papildu aizsardzību vai faktiski kavē imūnatbildi.
Tajā pašā laikā Oksfordas Universitātes zinātnieki paziņojuši, ka atraduši gēnu, kura klātbūtne norāda uz divkāršu risku, ka varētu tikt skartas plaušas vai ka Covid-19 varētu izraisīt nāvi. Novembra sākumā publicētajā pētījumā teikts, ka gēna LZTFL1 “bīstamā” versija traucē plaušu alveolu sieniņas izklājošā epitēlija aizsargmehānisma darbību.
Tika arī secināts, ka šī gēna izplatība nav etniski vienmērīga, - pētījumā tas tika konstatēts apmēram 60% Dienvidāzijas izcelsmes cilvēku, bet tikai 15% cilvēku ar eiropeisku izcelsmi.